Attiecībā uz to, vai konkrētais process būtu sevišķs vai atsevišķs process, ja tas tiek veikts pirmstiesas kriminālprocesā, abi modeļi ir pieļaujami.
Process par noziedzīgi iegūtu mantu varētu būt noteikti patstāvīgs, ja pamatprocess tiktu izbeigts uz nereabilitējošā pamata un pastāvētu nepieciešamība izlemt mantiskos jautājumus. Šāda iespēja nav KPL paredzēta, bet rakstā pieminētajā pētījumā ir iztirzāts attiecīgais jautājums.
Ja process par noziedzīgi iegūtu mantu tiek veikts paralēli pamatprocesam, tad procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek izmantoti visi tiek pierādījumi, kuri tiek vai tiks izmantoti pamatprocesā. Ja pamatprocesā tiek pēkšņi konstatēts, ka nav noticis nodarījums, tas arī ietekmēs procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, jo, nepastāvot noziedzīgam nodarījumam, nav noziedzīgi iegūtas mantas. Tāpēc process par noziedzīgi iegūtu mantu nav pilnīgi neatkarīgs un nošķirts no pamatkriminālprocesa, ja abi procesi tiek veikti paralēli.
Tā kā manta ir noziedzīgi iegūta, pirmstiesas procesa, lemjot attiecīgos jautājumus, jābūt pārliecībai, kura balstās uz lietā esošajiem pierādījumiem, ka ir tiešām noticis noziedzīgs nodarījums, kaut gan mēs varbūt nezinām, kas konkrēti ir izdarījis šo nodarījumu, vai arī zinām, bet nevaram pierādīt subjektīvo pusi. Diemžēl spēkā esošais KPL neregulē skaidri šo aspektu. Starpkaru Latvijas literatūrā ir norādīts, ja „pierādīts, ka nozieguma fakts nemaz nav noticis, vai arī ja tiesājamais nodarījums atzīts par nenoziedzīgu” nav pamatoti mantu konfiscēt vai atdot trešajām personām. Tomēr pienākums izlemt rīcību ar izņemtām lietām „attiecas uz gadījumiem, kad apsūdzētais attaisnots vai kad lieta vainīgā neatrašanas vai nāves dēļ, vai arī pierādījumu trūkumu dēļ izbeigta, bet ar to nepieciešamo nosacījumu, ka nozieguma esamībai jābūt konstatētai no tiesas puses. Tas pats noteikums attiecas uz gadījumu, kad izmeklēšana apturēta apsūdzētā neatrašanās dēļ.” Starp citu līdzīgo atziņu var atrast Bukovska komentārā: „Обязанность возвращения уголовным судом потерпевшему добытых преступлением вещей распространяется и на случаи оправдания обвиняемого и прекращения дела, за не обнаружением виновного или за недостаточностью улик, но под непременным условием признания со стороны суда события преступления. Было бы крайне несправедливо отказывать в восстановлении прав (..), нарушенных преступлением, в силу совершенно случайных обстоятельству какъ напр. смерти похитителя, недостаточности у судебной власти средств для обнаружения виновного или изворотливости похитителя.”