Balstoties uz šo apskatu, konstatējams, ka konstitūciju preambulas atspoguļo konstitūcijas pieņemšanas apstākļus un priekšnoteikumus, konstitūcijas pieņemšanas mērķus un motīvus, vērtības, ko plānots sasniegt, u.c. Rakstā turklāt aplūkota ne tikai preambulas politiskā un ideoloģiskā nozīme, bet arī juridiskā vērtība.

Juridiskajā literatūrā, analizējot dažādu valstu konstitūcijas, aplūkojama ne tikai to forma un saturs, bet arī tās struktūra. Konstitūcijas struktūra ir iekšējā konstitucionālo normu organizēšanas kārtība.¹ Lai arī katras konstitūcijas struktūra ir unikāla, tomēr var viegli ievērot zināmas likumsakarības. Dažādu valstu konstitūciju uzbūves analīze ļauj secināt, ka tām raksturīgas šādas standarta struktūrdaļas: preambula, konstitucionālo normu pamatdaļa, nobeiguma noteikumi, pārejas noteikumi vai papildu noteikumi, dažkārt arī pielikumi.

Tā kā par šī raksta izpētes objektu izvēlētas Lietuvas un vairāku citu valstu konstitūciju preambulas, sākotnēji būtu jāprecizē jēdziena "preambula" nozīme.

Starptautisko terminu vārdnīcā sniegta šāda jēdziena "preambula" definīcija: preambula (lat. preambulus – priekšā ejošs, priekšējs) ir likuma, deklarācijas, starptautiska līguma vai cita politiski svarīga tiesību akta ievaddaļa, kurā norādāmas puses, dalībnieki, apstākļi, mērķi un motīvi tiesību akta pieņemšanai, vispārīgi skaidrojami aktā iekļautie noteikumi un spēkā stāšanās kārtība.²

Šī definīcija nosauc preambulas kā konstitūcijas ievaddaļas galvenās pazīmes, kas primāri atspoguļo konstitūcijas veidošanas un pieņemšanas vēsturiskos apstākļus, mērķus un motīvus, un citus svarīgus faktus. Tālāk rakstā, analizējot jau konkrētu valstu konstitūciju preambulas, detalizētāk jāizvērtē, kāda ir preambulu kā ievada uz konstitucionālo normu sistēmu nozīme, kādas ir to satura līdzības, atšķirības u.tml.

Pirms sākt pildīt šo uzdevumu, vēlamies vērst uzmanību uz juridiskajā literatūrā bieži sastopamajām diskusijām par preambulas juridisko dabu. Piemēram, docente Dr. E. Vaitiekiene norāda, ka šī konstitūcijas daļa ir ar lielu politisko un ideoloģisko nozīmi. Minētā autore norāda, ka pastāvot uzskats, ka preambulā iekļautie atzinumi nav tiesību normas, bet šie atzinumi ir svarīgi, iztulkojot un piemērojot citas konstitūcijā iekļautās normas.³ Līdzīgi apgalvo arī K. Jovaišs, kurš, analizēdams Lietuvas Republikas 1992. gada Konstitūcijas preambulu, norādījis, ka "preambulas noteikumi ir drīzāk politiskas, nevis juridiskas dabas un tie formulēti, neievērojot juridiskās tehnikas prasības".⁴ Tai pašā laikā profesors Dr. V. Sinkevičs attiecībā uz Lietuvas Republikas 1992. gada Konstitūcijas preambulu norādījis, ka tai ir juridiskā slodze. V. Sinkevičs apgalvo, ka Konstitūcijas preambulas noteikums, ka tauta tiecas uz "atvērtas, taisnīgas un harmoniskas pilsoniskās sabiedrības un tiesiskas valsts izveidi", nav tikai filozofiski politisks, kā tas bieži tiek apgalvots. V. Sinkevičs uzsver, ka lietotie jēdzieni nevar tikt izprasti tikai ar Konstitūcijas rakstīto tekstu (burtu), un vērš uzmanību, ka Konstitūcijas preambulā nostiprinātā tautas tiekšanās uz atvērtu, taisnīgu un harmonisku pilsonisko sabiedrību Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas spriedumos bieži tiek raksturots kā imperatīvs, kas ir nesaraujami saistīts ar konstitucionālo tiesiskas valsts principu un citiem konstitucionālajiem principiem un kurš kalpo par svarīgu argumentu, lemjot, vai apstrīdētais likums vai cits tiesību akts nav pretrunā Konstitūcijai.