Informēta piekrišana nav medicīniskas iejaukšanās pieļaušana, bet ir brīvprātīgs un pietiekami informēts lēmums, kas aizsargā pacienta tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanas procesā un uzliek pienākumu ārstniecības personām. Tā ētiskais un tiesiskais pamatojums izriet no pacienta autonomijas, pašnoteikšanās, ķermeņa neaizskaramības un labklājības veicināšanas.⁷

Pats termins "informēta piekrišana" (Latvijā dēvēta arī par apzinātu piekrišanu)⁸ tomēr tiek kritizēts kā neatbilstošs pašas doktrīnas saturam. Termins rada pieņēmumu, ka medicīniska lēmuma pieņemšanas process noslēdzas ar piekrišanu. Piemērotāk būtu lietot terminu informēts lēmums, jo primārais informētas piekrišanas doktrīnas mērķis ir nodrošināt, ka pacientam ir visa nepieciešamā informācija, lai tas spētu pieņemt racionālu lēmumu par ārstniecību, nevis nodrošināt, ka pacients piekritīs noteiktam vai jebkādam ārstniecības veidam. Informēts lēmums noteikti var būt piekrišana ārstniecībai, taču tikpat iespējams, ka tas var būt lēmums atteikties no tās.⁹

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) nav savā praksē tieši analizējusi informētu piekrišanu un atklājusi tās saturu. Arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija) tieši nav iekļautas tiesības uz informētu piekrišanu, taču ECT nedarbojas normatīvā vakuumā. Tādēļ tiesa interpretē Konvenciju "harmonijā ar vispārējiem starptautisko tiesību principiem",¹⁰ un arī informētas piekrišanas kritērijs ir starptautiski atzīts princips.¹¹

Informētu piekrišanu ECT izpratnē var atklāt, skatot to kopsakarā ar tiesībām uz pašnoteikšanos un autonomiju, kas ir informētas piekrišanas pamatā. Konvencijas 8. pants aizsargā visai plašu un savstarpēji saistītu tiesību loku,¹² arī fiziskā un garīgā integritāte ietilpst Konvencijas 8. pantā.¹³ Lietā Pretty v. The United Kingdom tiesa norādīja, ka, "lai gan neviena no iepriekšējām lietām nav nodibinājusi, ka tiesības uz pašnoteikšanos izrietētu no Konvencijas 8. panta, tiesa uzskata, ka personiskās autonomijas koncepts ir būtisks princips, kas caurauž minētā panta interpretāciju".¹⁴ Tāpat lietā Evans v. The United Kingdom tika atzīts, ka "privātā dzīve, kas ir plašs jēdziens, kas sevī ietver inter alia personas fiziskās un sociālās identitātes aspektus, iekļauj tiesības uz personisko autonomiju".¹⁵ Turklāt lietās kā Storck v. Germany¹⁶ un Shopov v. Bulgaria¹⁷ ECT ir konstatējusi Konvencijas 8. panta pārkāpumu, jo bija notikusi medicīniska iejaukšanās pret personas gribu, bez tās piekrišanas.

Informētas piekrišanas saņemšanas nozīmīgums tika uzsvērts lietā Glass v. UK, kurā nepilngadīgs bērns tika pakļauts ārstniecībai bez viņa paša un mātes piekrišanas. Ārsti uzsāka ārstēšanu, nesaņemot tiesas atļauju un neņemot vērā bērna mātes iebildumus. Tādējādi ECT nosprieda, ka minētajos apstākļos nav pierādīts, ka tika dota brīvprātīga, skaidra un informēta piekrišana.¹⁸

Pretēji Konvencijai Eiropas Savienības Pamattiesību harta¹⁹ tieši pieprasa personas informētu piekrišanu medicīniskām darbībām hartas 3. pantā. Biomedicīnas konvencijas 5. pants paredz, ka jebkādu ar veselību saistītu darbību drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu.