Kopš pagājušā gada nogales Latvijā darbojas pret spaisa tirdzniecību vērstā sociālā kustība "Stop drugs". Medijos lasām, ka tajā apvienojušies ap 1000 biedru – sportisti, bijušie karavīri, narkotiku upuru tuvinieki un pat citkārt visai brīvdomīgie baikeri. Līdz Saeimā nepiedodami ilgi tapušajiem likuma grozījumiem, ar kuriem spaisa tirdzniecība beidzot tika kriminalizēta, šīs kustības dalībnieki rīkoja reidus, kuru laikā bloķēja narkotiku tirdzniecības vietas un traucēja nāvējošā rūpala norisi.

Grūti apšaubīt kustības vadmotīvu – cīnīties pret veselībai un dzīvībai bīstamas vielas izplatību. Tomēr rodas daži jautājumi.

Pirmkārt, protams, par likumdevēja neizlēmību un nespēju vairāku gadu garumā pieņemt efektīvus lēmumus par dzīvībai bīstamā spaisa aizliegšanu, lai pret to ar visu iespējamo bardzību varētu vērsties tiesību aizsardzības iestādes. Tieši šī neizprotamā vilcināšanās bija radījusi situāciju, kad vienā noteiktā – spaisa izplatības – jomā valsts faktiski nepildīja noziedzības apkarošanas un sabiedriskā miera un drošības garantēšanas funkciju, kas taču principā ir svarīgākais jebkuras valsts pastāvēšanas iemesls un mērķis.

Otrkārt, zināmas pārdomas raisa arī kustības "Stop drugs" darbība. Dabiski, nav šaubu par kādreizējo spaisa lietotāju vai narkotiku upuru tuvinieku iesaistīšanos šādās aktivitātēs – šādus cilvēkus vada spēcīga personiska pārliecība. Vienlaikus gribētos cerēt, ka arī visu citu kustības dalībnieku motivācija ir patiesas dusmas uz spaisa nekaunīgo izplatīšanu. Tomēr publiskajā telpā izskanējušas arī dažas visai skeptiskas versijas: no samērā nevainīgiem minējumiem par atsevišķu politisko spēku atbalstīšanu un popularitātes vairošanu līdz daudz nepatīkamākām hipotēzēm par iesaistīšanos tirgoņu savstarpējo attiecību kārtošanā, apreibinošo vielu tirgus pārdalē u.tml.

Savukārt psihologi šo procesu varētu skaidrot kā vienu no sabiedrībā valdošās agresijas (kas, cita starpā, ik dienas uzskatāmi izpaužas interneta komentāru vidē) izpausmēm – iespēju iziet ielās, apvienoties un pret kaut ko (šajā gadījumā – spaisa tirgoņiem) cīnīties. Šādā gadījumā arī līdz linča tiesai atliek vairs tikai pussolis. Par to, ka atsevišķi pretnarkotiku aktīvisti bīstamo robežu jau tika pārkāpuši, liecināja, piemēram, kāds presē atspoguļots gadījums, kad spaisa tirgotava tika piepūsta ar kodīgu gāzi, bet pārdevējs netika laists no tās ārā.

Tomēr, lai kādi būtu kustības iedvesmotāju un atbalstītāju rīcības motīvi, tā acīmredzot vispār nebūtu radusies, ja valsts būtu ātri un efektīvi rīkojusies spaisa sērgas apkarošanā. Tātad – no otrā jautājuma atkal jāatgriežas pie pirmā.

Tādējādi ir skaidrs, ka likumdevējam un tiesību aizsardzības iestādēm jāpievērš īpaša uzmanība sabiedrības drošības jautājumiem. Jo, kā jau minēts, valsts savulaik tieši tādēļ tika "izgudrota", lai katram indivīdam nebūtu ar loku un bultām, sētas mietu, šaujamo vai beisbola nūju jārūpējas par savu un savas ģimenes dzīvību un mantu. Tas likumā noteiktā kārtībā jādara tiem, kam sabiedrība šos pienākumus uzticējusi.