Jebkura persona, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības, ar likumu aizsargātās intereses, var izmantot valsts garantētās tiesības – vērsties Latvijas Republikas tiesā. Taču mūsdienās arvien pieaug interese par starptautiskajām tiesām, tas skaidrojams ar globalizācijas attīstības tendencēm, starptautiskās justīcijas pieaugumu. Būtiska ir starptautisko tiesību nozīme nacionālas valsts interešu aizsardzībā, jo starptautisko tiesību mērķis ir valstu aizsardzība.

Izpētot un apkopojot starptautisko tiesu jurisdikciju, tās īpatnības, salīdzinot ar nacionālo tiesu īpatnībām, tiek analizēti starptautisko tiesu (ANO Starptautiskās tiesas, Starptautiskās krimināltiesas, Eiropas Savienības Tiesas (Eiropas Kopienu tiesa), Vispārējās tiesas (Pirmās instances tiesa), ES Civildienesta tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas) darbības principi, virzieni, kārtība, tiek apskatītas iespējas, kā atrisināt pārrobežu tiesiskās attiecības attiecīgo tiesu ietvaros.

Rodoties nesaskaņām, domstarpībām ārpus attiecīgo valstu ietvariem, šādas pārrobežu tiesiskās attiecības var atrisināt, vēršoties tiesā. Tomēr ir jāzina, kuras valsts tiesā ir jāvēršas. Būtiski, lai pastāvētu saistība starp tiesiskajām attiecībām, šo saistību nosaka noteikumi par lietu piekritību, t.i., jurisdikciju. Tiesu jurisdikcija nozīmē tiesības izvēlēties kādu no tiesību sistēmām lietas iztiesāšanas ietvaros.

1. ANO Starptautiskā tiesa

Starptautisko tiesību strīdu var definēt kā domstarpības par jautājumu, juridisku vai faktisku konfliktu, sadursmi par juridisko viedokli vai interesēm.

ANO Starptautiskā tiesa, izveidota 1946. gadā Hāgā, ir galvenā juridiskā institūcija Apvienoto Nāciju Organizācijā, kuras galvenais uzdevums ir starptautiskā miera un drošības nodrošināšana, tādējādi ANO Starptautiskā tiesa ir primārā institūcija strīdu izšķiršanai. Mērķis sasniedzams, strīdus risinot mierīgiem līdzekļiem atbilstoši tiesiskuma un starptautisko tiesību principiem, attiecīgi kā to paredz ANO statūti.

ANO statūtu 93. pants nosaka, ka visas organizācijas dalībvalstis ir Starptautiskās tiesas statūtu ipso facto dalībvalstis, kā arī ka par Starptautiskās tiesas statūtu dalībvalsti var kļūt valsts, kura nav organizācijas dalībvalsts, ar nosacījumiem, kurus katrā atsevišķā gadījumā pēc Drošības padomes rekomendācijas nosaka Ģenerālā asambleja.¹ ANO Starptautiskās tiesas kompetencē ir izšķirt strīdus starp valstīm, kad valstis pašas griežas tiesā, tās jurisdikcijā ir lietas, kuras paredz ANO statūti (būtiski, ka nacionālo tiesu darbības tiesiskais pamats ir likumi, ANO Starptautiskās tiesas gadījumā – statūti); lietas, kuras tai nodod puses pēc vienošanās līgumos; ar pušu paziņojumiem par tādu strīdu nodošanu Starptautiskās tiesas jurisdikcijā, kuros pretējā puse ir izdarījusi tādu pašu paziņojumu. Arī paziņojumi un atrunas līgumos par strīdu nodošanu Tautu Savienības Starptautiskās justīcijas Pastāvīgas palātas tiesas palātai. ANO Starptautiskā tiesa sniedz konsultatīva rakstura atzinumus ANO un tās specializētajām aģentūrām, un tās lēmumi ir saistoši konkrētajos tiesas procesos iesaistītajām valstīm.

Valstis konsultatīvus atzinumus prasīt nevar, tos var prasīt, piemēram, Drošības padome, Ģenerālā asambleja, Aizbildniecības padome, Starptautiskais Valūtas fonds, Starptautiskā Jūras organizācija u.c. Piemēram, 2010. gada vasarā tika pasludināts ANO Starptautiskās tiesas spriedums Hāgā par Kosovas neatkarības pasludināšanu no Serbijas, tā bijusi pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Starptautiskā tiesa šajā lietā nepasludina saistošu spriedumu, bet gan "viedokli ieteikuma veidā", kuram ir tikai konsultatīvs raksturs.² Prasību izskatīt Kosovas neatkarības likumību bija iesniegusi ANO Ģenerālā asambleja pēc Serbijas ierosinājuma, jo valstis konsultatīvus atzinumus prasīt nevar.