Bieži vien starptautiskajā meklēšanā izsludināto automašīnu konstatē personai, kura nemaz nav zinājusi par transportlīdzekļa atsavināšanas prettiesisko raksturu. Kāds ļaundaris, piemērām, Vācijā, iznomāja transportlīdzekli, iepriekš apzinoties, ka automašīnu mēģinās realizēt. Par šo priekšvēsturi automašīnas pircējs Latvijā uzzina, tikai ierodoties Ceļu satiksmes drošības direkcijā (turpmāk – CSDD).

Rezultātā uz transportlīdzekli pretendē gan primārais, gan jaunais īpašnieks. Tiesu varas iestādēm šajā gadījumā jāvērtē labticīga ieguvēja (bona fide) interešu aizsardzības mehānisma piemērošanas pieļaujamība.

Vēsturiskais aspekts

Bona fide interešu aizsardzības mehānisma rašanās vēsture aizsākās Romas impērijas krišanas laikā, kad uz impērijas drupām parādījās ģermāņu valstis. Romiešu tiesībās ieguvējs a non domino nekādā gadījumā nevarēja dabūt mantu īpašumā. Agrīno viduslaiku ģermāņu tiesībās ieguvējs a non domino bija aizsargāts, ja vien manta nebija nozagta.¹ Princips hand wahre hand (meklē pie tā, kam esi uzticējis) guva priekšroku pār principu nemo dat quod non habet (nevar atdot to, kas tev nepieder).

Principa nemo dat quod non habet renesansi ap 1500. gadu izskaidro Itālijas universitātēs 12. gadsimtā uzsāktais tiesību zinātnes veidošanas process uz romiešu tiesību pamata. Atgriešanās pie bona fide iegūšanas aizsardzības 17. un 18. gadsimtā dažādās Eiropas pilsētās (it īpaši dienvidu valstīs un Francijā) noteica ekonomiskie cēloņi: biznesa intereses augošajos tirdzniecības centros ietekmēja strīdu risināšanas veidu un rezultātus, protežējot labticīgo ieguvēju intereses uz primāro īpašnieku interešu rēķina, vēlāk šo kārtību inkorporējot likumos.²

Bona fide interešu aizsardzības mehānisma piemērošanu pamato ideja, ka zināmos nosacījumos tirdzniecības raitāka apgrozījuma labad vienkāršāk ir atzīt īpašumtiesības jaunajam īpašniekam, nekā katru reizi iedarbināt īpašuma atgūšanas procedūru.

Vai pietiek ar to, ka automašīna atrodas pārdevējā valdījumā

Kustamas mantas tirdzniecības apritē svarīgu nozīmi iegūst publicitātes princips. Publicitāte vai priekšmeta esamība faktiskā varā rada priekšstatu par eksistējošām īpašumtiesībām. Svarīgais koncepts, kas pamatoja publicitātes principa virsvadību, ir apdraudētas trešo personu tiesības, t.i., divām pusēm vienojoties par īpašumtiesību pāriešanu, bet nenododot priekšmetu, trešajām personām var rasties kļūdains iespaids par priekšmeta piederību.

Dematerializāciju 18. gadsimtā, kas noteikusi nodošanas fakta nozīmes pazemināšanos, nomainīja 21. gadsimta materializācija, kur praksē arvien ir nozīme nodošanas faktam. Trešo personu tiesību aizsardzība kļuvusi par svarīgu interesi kopējā tirgus funkcionalitātes nodrošināšanā.

Pamatideja ir tāda, ka īpašumtiesību sfērā publicitātes principam jābūt pārākam par līdzēju autonomijas principu. Trešajām personām jādara zināma mantas piederības statusa maiņa, jo īpašumtiesību nodošana var ietekmēt viņu pašu tiesības. Tādā veidā mantas piegāde jeb nodošana ir nepieciešams elements, nododot īpašumtiesības. Tā kā īpašumtiesības ir saistītas ar visiem, īpašumtiesību pāriešana jādara zināma visiem.³

Kas ir labticīgs ieguvējs

Ieguvējs ir labticīgs, ja viņš nezināja un objektīvie apstākļi neradīja ieguvējam pietiekamu pamatu šaubīties par līdzēja tiesībām atsavināt automašīnu.

Pamats šaubīties par līdzēja tiesībām atsavināt automašīnu var būt, piemēram, neadekvāti zema cena salīdzinājumā ar tirgus cenām tās pašas markas un ražojuma gada transportlīdzekļiem, reģistrācijas dokumentos norādītās informācijas neatbilstība transportlīdzekļa agregātu specifikācijai un automašīnā iekaltiem numuriem.