Kāda ziņa par kādu it kā starp citu pieminētu grozījumu pieņemšanu Kriminālprocesa likumā atsauc atmiņā kādu sen dzirdētu Čārlza Koltona atziņu: "Likums un taisnīgums – divas lietas, ko Dievs ir apvienojis, bet cilvēks šķīris." Lai kā tam negribētos piekrist, gadījumu, kad par to pārliecināmies, kļūst arvien vairāk. Arī Saeimas deputātu darbībā.

2014. gada 29. maija Saeimas deputātu balsojums par Kriminālprocesa likuma 14. panta grozījumiem, kas turpmāk paredz kā prioritārus noteikt procesus par valsts amatpersonu, kuras ieņem atbildīgu stāvokli, izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, ļauj izvirzīt jautājumu – kas bijis pamatā šādai deputātu rīcībai – statusa ļaunprātīga izmantošana, lēts uz tautas apmuļķošanu vērsts populisms, neattaisnojama bezatbildība vai nožēlojama nezināšana?

Lai arī kurš variants izrādītos patiess, tas izsauc neizpratni, nožēlu un milzīgu baiļpilnu nojausmu par to, kam gan esam uzticējuši mūsu tiesību sistēmas sakārtošanu.