Kāda ziņa par kādu it kā starp citu pieminētu grozījumu pieņemšanu Kriminālprocesa likumā atsauc atmiņā kādu sen dzirdētu Čārlza Koltona atziņu: "Likums un taisnīgums – divas lietas, ko Dievs ir apvienojis, bet cilvēks šķīris." Lai kā tam negribētos piekrist, gadījumu, kad par to pārliecināmies, kļūst arvien vairāk. Arī Saeimas deputātu darbībā.
2014. gada 29. maija Saeimas deputātu balsojums par Kriminālprocesa likuma 14. panta grozījumiem, kas turpmāk paredz kā prioritārus noteikt procesus par valsts amatpersonu, kuras ieņem atbildīgu stāvokli, izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, ļauj izvirzīt jautājumu – kas bijis pamatā šādai deputātu rīcībai – statusa ļaunprātīga izmantošana, lēts uz tautas apmuļķošanu vērsts populisms, neattaisnojama bezatbildība vai nožēlojama nezināšana?
Lai arī kurš variants izrādītos patiess, tas izsauc neizpratni, nožēlu un milzīgu baiļpilnu nojausmu par to, kam gan esam uzticējuši mūsu tiesību sistēmas sakārtošanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.