2014. gada 15. maijā Saeima trešajā lasījumā pieņēma grozījumus Krimināllikumā, ar kuriem likumdevējs noteica kriminālatbildību par divu režīmu – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) un nacistiskās Vācijas – pastrādāto noziegumu publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu. Jāteic, ka normas pieņemšanas laikā – divos mēnešos – presē tika plaši atspoguļotas debates par to, kādai būtu jāizskatās normai, kas aizliedz PSRS un nacistiskās Vācijas noziegumu slavināšanu. Bija vērojams apmulsums un neizpratne par to, ko īsti likumdevējs ir vēlējies ar šo normu aizliegt un kādā formā tas būtu darāms.
Ar grozījumiem Krimināllikumā 74.1 pants tika papildināts šādā redakcijā: "Par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma, tai skaitā PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu."
Sākotnēji, iesniedzot likumprojektu1 izskatīšanai otrajā lasījumā, Juridiskā komisija iekļāva priekšlikumu papildināt Krimināllikuma X nodaļu "Noziegumi pret valsti" ar 83.1 pantu, nosakot kriminālatbildību par "PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai rupju trivializēšanu". Saprātīgam vērotājam varētu šķist, ka šī norma tika piedāvāta kā atbildes reakcija uz notikumiem Ukrainā, vēloties īpaši pasargāt valsti no aicinājumiem, kas vērsti uz valsts neatkarības graušanu un separātisma propagandas izplatīšanu. Tomēr tālākajā normas izstrādes gaitā, normai "lēkājot" pa Krimināllikuma nodaļām un iesaistītajām pusēm diskutējot par agresijas un noziegumu pret mieru definīciju un, visbeidzot, personas nodomu un apstākļiem, attaisnojot noziedzīgo režīmu noziegumus, kļuva skaidrs, ka pat jomas ekspertiem nav skaidras vīzijas par to, ko likumdevējs cenšas aizliegt un kādā veidā norma būs piemērojama.
Autori uzskata, ka 15. maijā Saeimā pieņemtā galīgā grozījumu redakcija ir atsevišķa komentāra vērta, īpaši tādēļ, ka ar steigā radīto normu likumdevējs netika izmantojis iespēju novērst pirms vairākiem gadiem 74.1 panta pieņemšanas gaitā no cilvēktiesību, īpaši tiesību uz vārda brīvību, aspekta pieļautās nepilnības.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
