Meteorologiem neatlaidīgi uzturot cerības uz pienācīgu atvaļinājumu sezonu, jāsāk domāt par šim laikam piemērotām nodarbēm. Viena no inteliģenta cilvēka (tātad arī tiesībnieka) pazīmēm ir klātesoša lasāmviela pat pludmalē, turklāt šajā gadalaikā tie var nebūt jaunākie Satversmes vai Civilprocesa likuma komentāri, jo – laiks atvilkt elpu!

Tālāk noteikti nesekos "ieteicamās literatūras" saraksts, jo – cik cilvēku, tik gaumju un vismaz brīvdienas katram būtu jāpavada pēc sava prāta (tomēr likuma rāmjos, saprotams), tai skaitā arī lasāmvielas izvēles ziņā.

Atzīšos tikai, ka nesen gadījās ar prieku pārlasīt jau pirms vairākiem gadiem latviski iznākušos Aleksandra Makkola Smita (Alexander McCall Smith) romānus no sērijas "Dāmu detektīva ģentūra Nr. 1". Uzreiz jāsaka: neskatoties uz nosaukumu, šī tomēr nav "dāmu" literatūra nekādā nozīmē. Tie ir aizraujoši, ironiski un sirsnīgi stāsti par Āfrikas dienviddaļas valsti Botsvānu (kas, starp citu, ir daudz pārtikušāka par kaimiņieni Dienvidāfriku un IKP ziņā ir Latvijas līdziniece – tā ka, lūdzu, bez augstprātības!) un tās cilvēkiem, bet visu notikumu centrā ir uzņēmīgā mma (tā Botsvānā uzrunā cienījamas dāmas) Ramotsve, kas nodibinājusi valstī pirmo detektīvaģentūru.

Atšķirībā, piemēram, no Latvijā diezgan populārās un nenoliedzami aizraujošās skandināvu detektīvliteratūras šeit nekrājas nežēlīgi saplosītu līķu kaudzes un no visiem stūriem neuzglūn psihiski nelīdzsvaroti un vienlaikus politiski ekstrēmi, kā arī finansiāli ietekmīgi varmākas.

Nē, mma Ramotsvei nākas izmeklēt daudz sadzīviskākas, līdz ar to pat "ticamākas" lietas – atklāt bezgala naivu apdrošināšanas krāpšanas mēģinājumu, pašai uz savas ādas pārliecināties par kādas greizsirdes vīra morālo trauslumu, pieķert pavāru, kurš, ar labu netikdams vaļā no sava amata, sarūpē vēdergraizes vakariņu dalībniekiem cerībā, ka viņu beidzot atlaidīs, utt.

Tas, kas šķietami vienkāršos sižetus padara aizraujošus, ir autora brīnišķīgā valoda un stils (liela nozīme ir arī izcilajam tulkojumam), neslēptā mīlestība pret Āfriku un grāmatas varoņiem un plašās zināšanas par Botsvānu un tās kaimiņvalstīm – tās skaidrojamas ar faktu, ka A. Makkols Smits pats ir dzimis Rodēzijā – mūsdienu Zimbabvē – un ilgu laiku dzīvojis arī Botsvānā. Tomēr pats aizraujošākais – ka tālās Botsvānas notikumi, neskatoties uz radikālām "ārējām" atšķirībām, raisa ļoti tiešas asociācijas ar cilvēciskām vājībām un kaislībām jebkur citur, arī Latvijā.

Lasot šīs grāmatas, vairāku iemeslu dēļ radās vēlme kaut ko vairāk noskaidrot par to autoru. Pirmkārt, uz to mudināja romānos uzkrītoši un vairākkārt sastopamās autora pārdomas par morāles, tadīciju un likumu attiecībām. Piemēram: "Mma Ramotsve zināja, ka tikumība ir ļoti strīdīgs jautājums, taču viņa domāja, ka viss ir ārkārtīgi vienkārši. Pirmajā vietā ir vecie Botsvānas tikumi, kuri gluži vienkārši ir pareizi. [..] Protams, ir jau arī atšķirīgas ētiskās mācības, piemēram, Desmit baušļi, kurus pirms daudziem gadiem Močudi svētdienas skolā viņa iemācījās no galvas: arī tie ir pilnīgi pareizi un neapšaubāmi. Šie morāles kodeksi bija līdzīgi Botsvānas Krimināllikumam, kuram jāpakļaujas visos punktos. Nav labi izlikties par Botsvānas Augstākās tiesas tiesnesi un izlemt, kurus likumus ievērot un kurus ne. Morāles kodeksi nav domāti, lai tos ievērotu izlases veidā vai apšaubītu. [..] Ja cilvēkam tiks dota iespēja izveidot pašam savu morāli, viņš izdomās sev tīkamāko variantu, kas būtu piemērots visiem dzīves gadījumiem. Pēc mma Ramotsves domām, tā bija vienkārši savtība, lai cik svarīgā vārdā to sauktu".

Un kad kādā brīdī mma Ramotsves sekretāre mma Makutsi sāka iejūsmināties par Čezāres Lambrozo izstrādātajiem "kriminālistu tipiem" (tipisks slepkava – sicīliešu tips, klasiskais zaglis – neapolitāniešu tips utt.), nekas cits neatlika kā vērsties pie vikipēdijas.

Protams, izrādījās, ka A. Makkols Smits pirms kļūšanas par pasaules dižpārdokļu autoru (līdzās Dāmu detektīvaģentūrai ir arī citas sērijas) pirmkārt ir bijis jurists! Turklāt arī šajā jomā sarakstījis vairākas grāmatas – galvenokārt medicīnas tiesībās un krimināltiesībās, kā arī bijis Botsvānas universitātes mācībspēks, bet vēlāk līdz pat pensionēšanās vecumam – profesors Edinburgas Universitātē Skotijā.

Jādomā, A. Makkola Smita dzīvesstāsts varētu kalpot par iedvesmu arī Latvijas juristiem – vasarā ne tikai baudīt citu rakstīto, bet arī pašiem pievērsties radošām nodarbēm. Galu galā, arī latviešu literatūras pamatakmens Rainis taču bija jurists. Savu roku rakstniecībā veiksmīgi izmēģinājuši tiesību zinātņu doktori Arveds Švābe un Kārlis Dišlers. Vairākus dokumentālās prozas darbus sarakstījis nesen aizsaulē aizgājušais advokāts Andris Grūtups. Tātad – uzmundrinoši radošu juristu piemēru netrūkst arī pašu mājās!