1. Uzņēmuma koncepts konkurences tiesībās

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. pantā (bijušais Eiropas Savienības dibināšanas līguma 81. pants) noteikto konkurences noteikumiem pretēju nolīgumu, lēmumu un saskaņotu darbību īstenošanas aizliegums attiecas uz uzņēmumiem (undertaking – angļu val.).⁵ Neraugoties uz to, Eiropas Komisijai (turpmāk – Komisija), lai sekmīgi piemērotu attiecīgu sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu un nodrošinātu tā izpildi, ir jāidentificē un jāsauc pie atbildības konkrētas personas, jo LESD 299. pants, kurā noteikta kārtība, kādā izpildāmi Komisijas tiesību akti, runā par personām, nevis uzņēmumiem. Soda faktiskajai izpildei ir piemērojami attiecīgās dalībvalsts nacionālie tiesību akti, kas nozīmē, ka izpildrīkojumā jābūt norādītai konkrētai fiziskai vai juridiskai personai.⁶ Tādējādi var piekrist ģenerāladvokāta Džeikobsa (Jacobs) norādītajam par to, ka uzņēmuma koncepts Eiropas Savienības dibināšanas līguma 81. panta kontekstā pilda divas funkcijas. No vienas puses, tas kalpo, lai būtu iespējams noteikt spēlētāju (actors – angļu val.) kategorijas, uz ko attiecināmi konkurences noteikumi, no otras puses, lai noteiktu personu, kurai pieskaitāma noteikta veida darbība jeb uzvedība, kas ir pretrunā konkurences noteikumiem.⁷

LESD un 2004. gada 20. janvāra Padomes regulā (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju⁸ nav atrodama uzņēmuma definīcija. Neskatoties uz iepriekš minēto, uzņēmuma definīcija ir atrodama Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 22. protokola 1. pantā, saskaņā ar kuru uzņēmums ir jebkura vienība (entity – angļu val.), kas veic komerciāla vai ekonomiska rakstura darbības.⁹ Tiesību literatūrā savulaik norādīts, ka Kopienas uzņēmuma definīcijai ir jābūt neatkarīgai no uzņēmuma koncepta izpratnes nacionālajās tiesībās.¹⁰ Tādējādi ir jāpievērš uzmanība Eiropas Savienības Tiesas praksē atzītajam, ka uzņēmums ir saimnieciska vienība, kas sastāv no vienota personāla, ķermenisku un bezķermenisku elementu pārvaldes, kas ilgtermiņā īsteno noteiktu ekonomisku mērķi un var tikt sodīta par konkurences noteikumu pārkāpumu.¹¹ Lietā "Komisija pret Itāliju" ģenerāladvokāts Mišo (Mischo) pauda uzskatu, ka, lai noteiktu, vai attiecīgā vienība ir uzskatāma par uzņēmumu, ir jāvērtē darbības industriālā un komerciālā daba.¹² Savukārt citā lietā tiesa uzņēmumu definēja kā jebkuru vienību, kas ir iesaistīta saimnieciskā darbībā neatkarīgi no tās juridiskās formas un finansēšanas veida. Šis koncepts jāsaprot kā ekonomiskas vienības veidošana pat, ja atbilstoši tiesību aktiem šī vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām.¹³ Ievērojot minēto, ir būtiski saprast, ka, vadoties pēc definīcijas, LESD 101. pants ir vērsts nevis uz uzņēmumiem kā ekonomiskām vienībām, bet drīzāk uz saimnieciskām darbībām (economic activities – angļu val.).

Šāda pieeja uzņēmuma definīcijai, kas, lai gan sākumā tika kritizēta, tomēr ir nostiprinājusies Eiropas Savienības Tiesas praksē un ir vispārēji akceptēta, tiek raksturota kā funkcionāla pretstatā institucionālai. Šādas funkcionālās pieejas kopsavilkumu ir sniedzis ģenerāladvokāts Džeikobss, norādot, ka tiesas pieeja, nosakot, vai attiecīgā vienība ir uzņēmums Eiropas Savienības konkurences tiesību izpratnē, varētu tikt raksturota kā funkcionāla tādā nozīmē, ka tā koncentrējas drīzāk uz īstenotās darbības veidu, nevis uz īpašībām, kas raksturo tās veicējus.