Divas nedēļas Rīgā notika lielisks muzikāls pasākums – Pasaules koru olimpiāde. Dziesmas parkos un koncertzālēs un smaidīgie cilvēki pamodināja pilsētu. Vērmaņdārzs bija viena no vietām, kurā pulcējās dziedātāji un klausītāji, kā arī tirgotāji. Arī es ne tikai klausījos koncertus, bet iepirkos divu eiro vērtībā. Pārskatot tirgotāja kastē saliktās vecās grāmatas, uzgāju interesantu izdevumu. Redzot tās nosaukumu, man iemirdzējās acis – "Par tiesām un tiesnešiem". Grāmatas sastādītājs, ievada un komentāru autors ir M. Haritonovs. Grāmatu latviešu valodā izdevusi izdevniecība "Zinātne" 1979. gadā.

Ja šā gada 3. jūnija redakcijas slejā rakstīju par 2013. gada decembrī izdoto Londonas advokāta Greiema Viljamsa (Graeme Williams) grāmatu "Maza grāmata par sliktiem tiesnešiem" (A Short Book of Bad Judges), tad pavisam nejauši atrastajā M. Haritonova grāmatā "Par tiesām un tiesnešiem" apkopotas dažādu laiku un dažādu tautu leģendas, pasakas, fabulas un anekdotes par strīdiem, prāvošanos, tiesām un tiesnešiem, asprātīgām izmeklēšanām un dīvainiem spriedumiem. Stāsti sadalīti tematiskās grupās: (1) par strīdiem un prāvošanos (strīdi bērnu dēļ; prāvošanās par mantu un laupījumu, zaudējumu atlīdzināšanu, līgavām un līgavaiņiem u.tml.), (2) par tiesāšanu (vainīgā meklēšanu un netīšu atzīšanos, pēdām, pierādījumiem un tiesnešu attapību, tiesnešu un prāvnieku viltībām, lieciniekiem un viltus lieciniekiem, "Dieva tiesām"), (3) par spiedumiem (vainīgo sodīšanu un nevainīgo apbalvošanu, soda mēru un atlīdzību) un (4) par spriedumu sekām.

Folklorā atsegta tautu ikdienas dzīve, to tikumi, paražas, priekšstati par morāli un darījumu attiecību raksturs, kā arī atsegti vēstījumi par tiesām un tiesnešiem. Šajos stātos spilgti atspoguļotas katras tautas kultūra un attiecību veidošanās pamatprincipi. Taisnīguma izpratne arī atšķiras. Senebreju stāstā par Zālamana tiesu bērnu piespriež īstajai mātei (māte vienmēr paliek māte), savukārt osetīnu pasakā "Putnu ķērājs un valdnieks" bērnu piespriež nevis sievietei, kas to dzemdējusi, bet tai, kas to uzaudzinājusi. Šie stāsti vēlreiz vērš uzmanību uz to, cik rūpīgi vērtējama un aizgūstama ārvalstu pieredze.

Folklora atspoguļo arī reālo tiesvedības praksi, kas pastāvējusi dažādos laikos. Piemēram, senajā Ēģiptē cietušais pats norādīja sodu un atlīdzības apmēru, kādu, pēc viņa domām, pelnījis vainīgais.

Diemžēl latviešu tautas stāsti nav iekļauti šajā grāmatā. Latviešu tautasdziesmās, stāstos un citos avotos arī slēpjas atziņas par taisnīgumu un tiesām, kuras diemžēl nav pietiekami pētītas un uzskatāmāk atklātas.