Neskatoties uz vairāku Atgriešanas direktīvas normu pārņemšanu,³ Latvija ir viena no valstīm, kur likumā nav noteikts ārzemnieku, kurus nevar atgriezt atpakaļ, tiesiskais noregulējums un pamattiesību aizsardzība, tostarp uzturēšanās vieta, minimālās sociālās garantijas un tiesības pelnīt iztiku. Neraugoties uz visai nelielo, kaut arī pieaugošo migrantu skaitu Latvijā uz ES fona,⁴ atbilstoši vairākiem saistošiem starptautiskajiem un Eiropas tiesību aktiem cilvēktiesību jomā⁵ arī Latvijai būs jāpilnveido savi tiesību akti, lai nodrošinātu vismaz minimālās cilvēktiesības un cilvēcīgu attieksmi ikvienam, kas atrodas valsts teritorijā neatkarīgi no migranta tiesiskā statusa.

Kas ir šie ārzemnieki?

Daudzi no viņiem ir bijušie patvēruma meklētāji, kuru lūgums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu ir noraidīts galīgajā instancē (tostarp tie, kas bijuši spiesti ierasties pie valsts robežas vai iekļūt tajā bez iepriekšējas atļaujas). Pārējie ir personas, kuras arī citu iemeslu dēļ atrodas dalībvalstī nelegāli, piemēram, kad viņu uzturēšanās termiņš ir beidzies, bet viņi turpina uzturēties un/vai piedalīties nodarbinātības aktivitātēs, kas ir pretrunā ar imigrācijas jomu reglamentējošo likumu nosacījumiem.⁶

Pret šādām personām tiek ierosināta atgriešanas procedūra, kuru veic robežsardzes un/vai migrācijas pārvalžu amatpersonas. Ja personai nav ceļošanai derīga dokumenta (pases), atgriešanas procedūra var ieilgt. Bieži vien tas nozīmē, ka persona tiek ilgstoši aizturēta specializētā ārzemnieku aizturēšanas centrā. Ja atbildīgās amatpersonas (Latvijā – Valsts robežsardze) nevar veikt nepieciešamās darbības personas atgriešanas nodrošināšanai, personas izraidīšana kļūst neiespējama. Šādas situācijas rodas tad, kad izcelsmes valsts vēstniecības nesadarbojas un neizsniedz nepieciešamos dokumentus vai nesniedz atbildi par gatavību uzņemt ārzemnieku noteiktā laikā. Izraidīšana var būt neiespējama arī tad, ja ārzemnieks nelīdzdarbojas, lai sazinātos ar vēstniecību, jo persona nevēlas atgriezties savā izcelsmes valstī (piemēram, baidoties saskarties ar necilvēcīgu apiešanos, dziļas nabadzības, nepienācīgas veselības aprūpes u.c. iemeslu dēļ).

No EK apsekojumiem izriet, ka no aptuveni 484 000 personām, kurām bija uzlikts par pienākumu pamest ES 2012.