Kopš Satversmes tiesas sprieduma par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likuma 8. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 92. panta trešajam teikumam privāto tiesību juridiskām personām, tāpat kā fiziskām personām, ir tiesības uz personiskā kaitējuma atbilstīgu atlīdzinājumu par ikvienu tām piemītošo nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu administratīvajā procesā. Lai gan no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, praksē vēl aizvien pastāv neskaidrības par personisko kaitējumu un tā saturu. Līdz ar to raksta mērķis ir pilnveidot izpratni par juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atlīdzināšanu administratīvajā procesā. Tāpat rakstā tiks pamatots, kādēļ administratīvajā procesā nav nepieciešams atsevišķi izšķirt morālo kaitējumu kā personiskā kaitējuma veidu.

Pavērsiena punkts – Satversmes tiesas spriedums

Satversmes tiesa 2012. gada 6. jūnijā par neatbilstošu Satversmes 92. panta trešajam teikumam atzina Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzinājuma likuma (turpmāk – Atlīdzinājuma likuma) 8. panta otrās daļas vārdu "tikai".¹ Pirms šī Satversmes tiesas sprieduma privāto tiesību juridiskajām personām (turpmāk – juridiskām personām) bija tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu tikai par tādu personisko kaitējumu, kas nodarīts to darījumu reputācijai, komercnoslēpumam vai autortiesībām. Tad Rīgas pašvaldība prettiesiski atteica biedrības "Daugavas vanagi Latvijā" pieteiktā gājiena norisi. Kaut gan prettiesiskais administratīvais akts tika atcelts, biedrība nevarēja saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu par personisko kaitējumu, kas tika nodarīts tās tiesībām uz pulcēšanās brīvību (Atlīdzinājuma likuma 8. panta otrajā daļa to neparedzēja). ²

Satversmes tiesa norādīja, ka Satversmes 92. panta trešais teikums satur vispārēju garantiju – nepamatots tiesību aizskārums rada ikviena tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.³ Līdz ar to tā secināja, ka juridiskām personām ir jābūt tiesībām uz atbilstīgu atlīdzinājumu arī par Atlīdzinājuma likuma 8. panta otrā daļā neminēto, bet tai piemītošo nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu nepamatotu aizskārumu.

Pēc Satversmes tiesas sprieduma Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nams biedrībai "Daugavas vanagi Latvijā" atlīdzināja personisko kaitējumu, kas nodarīts tās tiesībām uz pulcēšanās brīvību, uzliekot par pienākumu Rīgas domei publiski atvainoties.⁴ Tiesa, nosakot personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesisko pamatu, nevērtēja, vai biedrībai tiesību aizskāruma rezultātā ir radies reāls kaitējums. Tā personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesisko pamatu konstatēja līdz ar nepamatotu tiesību uz pulcēšanās brīvību aizskārumu.⁵ Šāda pieeja ir pilnīgi pamatota un atbilstoša Satversmes 92. panta trešajam teikumam.

Personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats

Atlīdzinājuma likuma II nodaļa paredz, ka juridiskai personai nodarītā personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats administratīvajā procesā sastāv no trīs elementiem: valsts pārvaldes prettiesiskas rīcības administratīvā procesa ietvaros, tiešās cēloņsakarības un personiskā kaitējuma juridiskai personai.⁶ Likumdevējs personisko kaitējumu visos gadījumos ir saistījis ar sekām, kas izriet no nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesiska aizskāruma. Tomēr ne visos gadījumos ir nepieciešamas reālas sekas, lai tiktu konstatēts personiskā kaitējuma atbilstīga atlīdzinājuma tiesiskais pamats.⁷ No Satversmes 92. panta trešā teikuma izriet, ka administratīvajā procesā privātpersonas⁸ tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu rodas līdz ar nepamatotu tiesību aizskārumu. Tiesību doktrīnā un Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka Satversmes 92. panta trešais teikums paredz vispārēju garantiju, ka ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par nepamatotu tiesību aizskārumu.⁹ Tātad neatkarīgi no tā, vai nepamatota tiesību aizskāruma rezultātā ir radies reāls kaitējums, rodas privātpersonas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.¹⁰ Pats fakts vien, ka valsts pārvaldes rīcība, piemēram, administratīvais akts vai faktiskā rīcība, tiek atzīta par prettiesisku, rada atbilstīga atlīdzinājuma tiesisko pamatu, jo prettiesiskums norāda, ka rīcība neatbilst materiālo vai procesuālo tiesību normām, un līdz ar to arī tiek aizskartas kādas privātpersonas nemantiskās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses.

Vienīgie izņēmumi, kad valsts pārvaldes rīcības rezultātā ir jākonstatē reāls kaitējums, attiecas uz fiziskām personām, kad tiek nepamatoti aizskartas to tiesības uz dzīvību, veselību, fizisko integritāti un brīvību.