Šo sešu mēnešu laikā Krievija ir okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Krievijas iebrukuma laikā tika apšaudītas Ukrainas bruņoto spēku lidmašīnas un ieņemti tās kuģi un gaisa spēku bāzes. Drīz pēc tam Ukrainas austrumos parādās vietējie militārie grupējumi, kuri ieņem pilsētu pēc pilsētas un ar tām saistītās administrācijas ēkas. Pilsētu atbrīvošanā iesaistās ne tikai policija, bet arī Ukrainas bruņotie spēki. Vietējie grupējumi ir apbruņoti ar tādu militāro tehniku, ko fiziskai personai ikdienā nav iespējams iegādāties. Šobrīd Ukrainas austrumos ik dienu, notiekot sīvām sadursmēm starp Ukrainas bruņotajiem spēkiem un dažādiem militāriem grupējumiem, mirst cilvēki, tai skaitā civiliedzīvotāji. Ukrainas bruņotos spēkus apšauda arī personas no Krievijas teritorijas. Ukrainā notiekošā konflikta rezultātā tiek noslepkavoti un gūstā saņemti civiliedzīvotāji, notriektas Ukrainas bruņoto spēku lidmašīnas, iznīcinātas ēkas un notriekta pat civilās aviācijas lidmašīna. 2014. gada 17. jūlijā Ukrainas austrumos esošie militārie grupējumi notrieca "Malaysia Airlines" civilās aviācijas lidmašīnu, kā rezultātā bojā gāja 298 civiliedzīvotāji.

Ar šo rakstu tiks turpināta jau 2014. gada 11. martā iesāktā diskusija un analizēts Ukrainā notiekošā konflikta raksturs no starptautisko humanitāro tiesību aspekta. Savukārt, ņemot vērā publiskajā telpā esošo informāciju, kas vairumā gadījumu norāda uz Ukrainas austrumos esošo militāro grupējumu saikni tieši ar Krieviju, tiks vērtēts, vai ir iespējams Krievijai piemērot valsts atbildību par vienu no smagākajiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem – civilās aviācijas lidmašīnas notriekšanu.

Rakstā tiek aplūkoti notikumi, kas norisinājās līdz "Malaysia Airlines" lidmašīnas notriekšanai.

1. Militārs konflikts starptautiskajās humanitārajās tiesībās

1.1. Vispārīgs apskats par militārā konflikta veidiem

Starptautiskajās humanitārajās tiesībās¹ tiek izšķirti divi militārā konflikta veidi: nestarptautiska rakstura militārs konflikts un starptautiska rakstura militārs konflikts.² Abi militārā konflikta veidi vienā valstī var norisināties arī vienlaicīgi.³ Kaut gan militārā konflikta jēdziens starptautiskajās humanitārajās tiesībās ir pazīstams vismaz kopš 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām⁴ (turpmāk – Ženēvas konvencijas), vēl aizvien nepastāv vispāratzīts starptautisks līgums, kurā tas būtu definēts.⁵

Militārā konflikta skaidrojums ir meklējams starptautisko paražu tiesību normās, kā arī tiesu nolēmumos un tiesību doktrīnā. Tiesību doktrīnā, izpētot valstu praksi un opinio iuris, pastāv uzskats, ka ir izveidojusies starptautiska paražu tiesību norma, kas nosaka minimāli nepieciešamos apstākļus, lai konfliktu varētu atzīt par militāru.⁶ Konflikts ir atzīstams par militāru, ja pastāv organizētas un militāri apbruņotas grupas, kas iesaistījušās vairāk vai mazāk, bet intensīvās sadursmēs.⁷ Iemesls šādu apstākļu nepieciešamībai ir vienkāršs – lai militārs konflikts netiktu jaukts ar atsevišķiem incidentiem, robežu sadursmēm, iekšējiem nemieriem vai saspīlējumiem kā, piemēram, sacelšanām (angliski: riot), atsevišķiem vardarbības aktiem, bandītismu, īslaicīgiem dumpjiem un atsevišķām teroristiskām darbībām.⁸ Līdz ar to pat bruņots uzbrukums, kas nav daļa no intensīvas un organizētas militāras sadursmes, pats par sevi nenozīmē militāra konflikta esamību.⁹

Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls Tadič lietā,¹⁰ kas tiek uzskatīta par autoritatīvu spriedumu konflikta rakstura un veida noteikšanā,¹¹ nosakot militāra konflikta esamību, vērtēja konflikta intensitāti un iesaistīto dalībnieku organizētību.¹² Tadič lietā sniegtais militārā konflikta jēdziens tiek izmantots un atbalstīts arī citu starptautisko tiesu (tribunālu) lietās.¹³ Tomēr nav izveidojušies universāli piemērojami kritēriji, kā noteikt, vai konflikts atzīstams par intensīvu un tajā iesaistītās puses ir organizētas.¹⁴ Tiesību doktrīnā ir atrodami ļoti dažādi kritēriji, kas izmantojami, nosakot, vai konflikts uzskatāms par intensīvu un vai tajā iesaistītās puses ir organizētas. Piemēram, nosakot konflikta intensitāti, tiek piedāvāts vērtēt: 1) iesaistīto personu skaitu; 2) ieroču veida un daudzuma izmantošanu; 3) sadursmju ilgumu un teritoriālo izplatību; 4) sadursmju daudzumu; 5) iznīcināto īpašumu skaitu; 6) iedzīvotāju pārvietošanos; 7) ANO Drošības padomes un citu subjektu iesaistīšanos uguns pārtraukšanai.¹⁵ Savukārt, nosakot konfliktā iesaistīto pušu organizētību, piedāvāts izvērtēt šādus kritērijus: 1) vadības struktūru un tās varas izmantošanu; 2) vai iesaistītās personas ir pakļautas attiecīgiem noteikumiem; 3) vai tiek organizēti militārie treniņi; 4) vai tiek organizēta ieroču piegāde un izdalīšana; 5) vai tiek iesaistītas jaunas personas; 6) vai pastāv atpūtas vietas un komunikācijas infrastruktūras.¹⁶

Organizētības apstākli (atšķirībā no intensitātes apstākļa) galvenokārt ir jāvērtē, nosakot, vai konflikts uzskatāms par nestarptautiska rakstura militāru konfliktu, un pat tādā gadījumā pārsvarā ir jāvērtē tikai vietējo militāro grupējumu (grupējuma) organizētība, jo valstis militāros konfliktos galvenokārt iesaista savus bruņotos spēkus, kas automātiski nozīmē organizētības kritērija izpildi.¹⁷ Raksta turpinājumā atsevišķi tiks apskatīts katrs no militārā konflikta veidiem.

1.2. Nestarptautiska rakstura militārs konflikts un tā veidi

Saskaņā ar Ženēvas konvenciju 3. pantu nestarptautiska rakstura militāri konflikti¹⁸ ir militāri konflikti, kas notiek vienas valsts teritorijas ietvaros.¹⁹ Atkarībā no konfliktā iesaistītajām pusēm tiek izšķirti divi militārā konflikta veidi. Vienā gadījumā nestarptautiska rakstura militāra konflikta dalībnieki ir organizēti un militāri apbruņoti grupējumi. Savukārt otrā gadījumā nestarptautiska rakstura militārs konflikts norisinās starp organizētiem un militāri bruņotiem grupējumiem (grupējumu) un valsti.²⁰ Abos gadījumos, lai rastos nestarptautiska rakstura militārs konflikts, iesaistītajiem dalībniekiem, pirmkārt, ir jābūt organizētiem un militāri apbruņotiem. Otrkārt, tiem savā starpā ir jābūt iesaistītiem vairāk vai mazāk intensīvā sadursmē.²¹ Līdz ar to iekšēji nemieri vai saspīlējumi, kā, piemēram, sacelšanās vai atsevišķi vardarbības akti, paši par sevi nenozīmē nestarptautiska rakstura militāra konflikta esamību.²² Pat policijas vai bruņoto spēku iesaistīšanās pati par sevi nenorāda uz nestarptautiska rakstura militāra konflikta esamību.²³

Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla Tadič lietā tika noteikts, ka nestarptautiska rakstura militārs konflikts eksistē ikvienā gadījumā, kad ir ieilgušas²⁴ militāras sadursmes starp valsti un organizētiem, militāri apbruņotiem grupējumiem vai starp šādiem grupējumiem vienas valsts teritorijas ietvaros.²⁵ Militāro sadursmju ieilgumu (angliski: protracted) nosaka, izvērtējot militāro sadursmju intensitāti un laiku.²⁶ Praksē lielāka nozīme tiek piešķirta tieši militārā konflikta intensitātei, nevis tam, kādu laiku posmu tas ir norisinājies.²⁷ Tomēr, jo ilgāku laiku konflikts ir norisinājies, jo mazāk intensīvs konflikts ir nepieciešams, lai tas tiktu atzīts par nestarptautiska rakstura militāru konfliktu.²⁸

Nestarptautiska rakstura militāra konflikta noteikšanā intensitātes un organizētības kritērijs tika izmantots, piemēram, Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla 2008. gada lietā Boskoski & Tarculovski.²⁹ Šajā lietā, nosakot konflikta intensitāti, tika vērtēti šādi kritēriji: 1) civiliedzīvotāju daudzums, kas bija spiesti atstāt konflikta zonu; 2) ieroču veidu izmantošana (smagie ieroči un cita smagā tehnika, piemēram, tanki); 3) pilsētu bloķēšana un to apšaude; 4) konfliktā iesaistīto personu daudzums; 5) okupētas teritorijas, pilsētas vai ciemi; 6) bruņoto spēku iesaistīšanās; 7) ceļu slēgšana; 8) uguns pārtraukšanas pavēles un līgumi, kā arī starptautisko organizāciju centieni panākt uguns pārtraukšanu.³⁰ Savukārt, vērtējot konfliktā iesaistīto militāro grupējumu organizētību, tika vērtēti šādi kritēriji: 1) vadības struktūras esamība;³¹ 2) militāro grupējumu spēja organizēti veikt savas darbības;³² 3) loģistikas attīstība;³³ 4) militāro grupējumu disciplīna un spēja īstenot Ženēvas konvenciju 3.