Tādas kriminālprocesa kārtības noteikšana, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē, ir Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) mērķis. Viens no šā mērķa nodrošināšanas kriminālprocesuālajiem līdzekļiem ir mantas aresta institūts, kura tiesiskā reglamentācija ir ietverta KPL 28. nodaļā.

Kā jebkurš cits personas tiesību un likumīgu interešu ierobežojošs līdzeklis aresta uzlikšana mantai būtiski aizskar starptautiski atzītās cilvēktiesības. Tā apdraud personas tiesības uz īpašumu, kas garantētas Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17. pantā, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantā.

Mantas aresta piemērošanas izplatība, tās būtiskā nozīme taisnīgajā krimināltiesisko attiecību noregulējumā un ievērojamā ietekme uz cilvēktiesībām, kā arī nevienveidīga šo tiesību institūtu regulējošo normu piemērošana mudina pētniekus arvien biežāk atgriezties pie šā pagaidu aizsardzības līdzekļa tiesiskās reglamentācijas izpētes, lai rastu priekšlikumus tās pilnveidošanai.¹ Nenoliedzami mantas aresta institūta izzināšana ir aktuāla problēma, kas prasa kompleksu un padziļinātu, pat disertācijas līmeņa, pētījuma veikšanu. Tāpēc atklāt un, vēl vairāk, atrisināt visus ar mantas arestu saistītos problēmjautājumus nebūtu iespējams ne vienā, ne arī vairākos rakstos.

Šā raksta mērķis ir noskaidrot mantas aresta uzlikšanas mērķi, pamatu un iemeslus, kā arī iezīmēt atsevišķas teorētiski praktiskās problēmas un piedāvāt to iespējamos risinājumus.