Jurista darbs nav un nekad nav bijis izolēts no sabiedrības notikumiem. Dažādu sociālo zinātņu ietvaros pastāvīgi tiek veikti pētījumi un izvirzītas jaunas tēzes, ar kurām jurisprudencē strādājošajiem ir jāiepazīstas un jārēķinās. Tiesību antropoloģija, tiesību socioloģija, kritiskā tiesību skola u.c. nav tikai dažu interesentu un akadēmiķu uzmanības lokā. Tieši otrādi – arvien vairāk praktizējošie juristi, kā arī likumdevēji izmanto minēto tiesību novirzienu metodes un atziņas, lai pilnvērtīgi varētu argumentēt pieņemto lēmumu vai meklēt problēmu risinājumus. Kā visspilgtākais piemērs uzskatāma 2013. gada lieta, kurā Augstākā tiesa nolēma atstāt spēkā Uzņēmumu reģistra lēmumu atteikt reģistrēt biedrību, kuras mērķis būtu komunisma ideoloģijas popularizēšana. No socioloģiskā viedokļa īpašas uzmanības vērts ir tiesas apsvērums par biedrības potenciālo nākotnes draudu sabiedrībai:

"[20] (..) Šīs (aut. – noziedzīgās) ideoloģijas veiksmīga izplatīšana jebkurā gadījumā var samazināt demokrātijas vērtību sabiedrībā, kā arī samazināt psiholoģisko slieksni ekstrēmistiski tendētām, bet savu lēmumu vēl nepieņēmušām personām, lai tās turpmāk jau aktīvi vērstos pret demokrātisko valsts iekārtu. Šādu potenciāli svārstīgu personu apņemšanās stiprināšana aktīvi vērsties pret demokrātisko iekārtu valstij nav jāakceptē.

Jāatzīmē, ka komunisma ideoloģijas mērķtiecīga izplatīšana ir arī dziļš apvainojums šīs ideoloģijas noziegumu upuriem, kā arī katram demokrātiski domājošam cilvēkam un līdz ar to ir pretrunā ar Latvijas valsts sabiedrisko kārtību (public order)."¹

Latvijā jēdziena "ideoloģija" aktualitāte, ņemot vērā ģeopolitiskos notikumus, ir neapstrīdama.

1. Ideoloģijas jēdziena izpratnes un pētniecības nozīme

Kopš franču domātājs de Trasī (Destutt de Tracy) ap 1800. gadu pirmo reizi ieviesa ideoloģijas jēdzienu, ir pagājuši vairāk nekā 200 gadi. Jāatzīmē, ka de Trasī monumentālo darbu par ideoloģijām izdeva vairāku grāmatu formātā,² ko rakstīja 14 gadus (1800–1813), tomēr darba koncepciju autors izstrādāja jau kopš 1792. gada. Minētais darbs tika rakstīts pedagoģiskā formā kā teorētisks traktāts ar ambīciju iesākt jaunu posmu filosofijā.³

Tādējādi zinātne par idejām, kas "nenorāda ne uz ko apšaubāmu vai nezināmu" un nodrošina jaunās sabiedrības intelektuālu pamatu,⁴ ir piedzīvojusi plašu uzplaukumu, tomēr pēcāk tā radījusi daudzus konfliktus un atsevišķos gadījumos – noliegumu vai izvairīšanos no ideoloģijas minēšanas. Ir ticis atzīts, ka sociālajās zinātnēs ideoloģijas "pētniecība ir (..) kļuvusi fragmentāra, nevis produktīvi integrēta".⁵

Latvijā jau 25 gadus ir novērojama vispārēja termina "ideoloģija" ignorēšana un izvairīšanās no diskusijām par ideoloģijām. Tā, neapšaubāmi, ir aizsargreakcija pret PSRS laika ideoloģizēto ikdienu un vienkārši vēlēšanās atbrīvoties no pagātnes politikas.