Vai pēc Satversmes tiesas sprieduma, kas atzīst kādu normu par atbilstošu Satversmei, likumdevējs nav tiesīgs šīs normas vietā izdot jaunu? Un kā īsti ir ar tautas varu jeb demokrātiju Latvijā, ja Saeima izlēmusi likumā noteikt papildu ierobežojumus tautas tiesībām pašai pieņemt likumus?
Raksta pamatā – parakstu vākšana par likumprojektu "Par 2012. gada 8. novembra likuma "Grozījumi likumā "Likums par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu"" atcelšanu". Tā mērķis ir atcelt 2012. gadā pieņemtos grozījumus likumā, kas ievērojami apgrūtina iespēju tautai pašai uzsākt tautas nobalsošanas procedūru. Šādu referendumu dēvē par tautas veto.
Kas šie ir par grozījumiem, un kādas var būt to radītās sekas? Bet vispirms precizēsim tematu, lai nerastos pārpratumi.
Latvijas Republikas Satversme paredz iespēju vai pat pienākumu rīkot tautas nobalsošanu septiņos gadījumos:
par Saeimas atsaukšanu, ko ir tiesības ierosināt ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju (14. pants);
par Saeimas atlaišanu, ko ir tiesības ierosināt Valsts prezidentam (48. pants);
par dalību Eiropas Savienībā, ko ierosina Saeima (68. pants);
par būtiskām izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu (68. pants);
par likumu, kura publicēšanu apturējis Valsts prezidents, un šā likuma nodošanu tautas nobalsošanā pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju (72. pants, izņemot 73. un 75. panta gadījumus);
par Satversmes grozījumiem, ja Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77. pantu (77. pants);
par Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, ko Valsts prezidentam ir iesniegusi ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju un Saeima nav pieņēmusi bez pārgrozījumiem pēc satura (78. pants).
Tātad tautai ir tiesības ierosināt tautas nobalsošanu tikai par pirmo (Saeimas atsaukšana) un pēdējo (pašas izstrādāts Satversmes grozījuma vai likuma projekts) gadījumu. Katrs no tiem attiecas uz atšķirīgu valsts funkcijas īstenošanu, un katram ir sava nozīme (svarīgums). Pirmkārt, Saeimas atsaukšana ir īpašs un ārkārtējs notikums, ja cilvēki pat nevar sagaidīt nākamās Saeimas vēlēšanas. Tāpēc šeit kārtība iniciatīvas virzīšanai varētu atšķirties no likumdošanas procesa (piemēram, lēmumu pieņemšanai nosakot krietni īsākus termiņus). Otrkārt, ievērojot pamatlikuma nozīmi, Satversmes grozīšanai jau ir noteiktas nedaudz augstākas prasības (Satversmes 79. panta pirmais teikums) un, iespējams, šādu prasību varētu būt vairāk (piemēram, projekta izvērtēšana Satversmes tiesā).
No tā visa būtiski atšķiras likumu ierosināšanas tiesības. Satversmes 65. pants noteic, ka likumprojektu Saeimai var iesniegt ne tikai pieci deputāti un citas institūcijas, bet arī viena desmitā daļa vēlētāju. Protams, ja Saeima šo tautas iniciatīvu neatbalsta, obligāti ir rīkojama tautas nobalsošana.
Raksts veltīts tam, cik reāli tautai ir iespējams ierosināt likuma pieņemšanu jeb kā tauta var īstenot savas likumdošanas tiesības (Satversmes 64. pants) un vai šī kārtība nodrošina patiesu demokrātiju (Satversmes 1. pants).
Ieskats tautas nobalsošanas likuma attīstībā
Tātad Satversme satur pamatnormu, ka tiesības iesniegt likuma projektu ir "ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju" (78.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.