Ievads

1864. gada 12. novembrī Krievijas impērijas cars/imperators Aleksandrs II¹ ar savu parakstu apstiprināja prof. Frīdriha Georga fon Bunges (Friedrich Georg von Bunge, 1802–1897)² izstrādāto Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļu vai BVLK III daļu³ (krievu valodā – Сводъ местныхъ узаконенiй губернiй остзейскиxъ. Часть третiя. Законы гражданскiе)⁴ par Baltijas guberņu civillikumu. BVLK III daļa juristu vidē parasti tiek dēvēts par Baltijas Civillikumu vai Bunges Civillikumu. Arī autors turpmāk rakstā BVLK III daļu dēvēs par Baltijas Civillikumu.

Krievijas impērija sabruka Pirmā pasaules kara izskaņā (1917). Bijušās impērijas t.s. nacionālās nomalēs izveidojās jaunas valstis. To vidū arī Latvija. Latvijas Republikas Tautas padomes 1919. gada 5. decembra likums noteica, ka Latvijā paliek spēkā bijušās Krievijas tiesības, kas nav atceltas vai nerunā pretī Tautas padomes Politiskajai platformai, respektīvi, Latvijas valsts idejai. Baltijas Civillikums nekādi neapdraudēja neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanu un palika spēkā tādējādi līdz jaunā Latvijas Civillikuma pieņemšanai Latvijas bijušo Baltijas guberņu teritorijās.⁵

1937. gada 28. janvārī tika pieņemts Latvijas Civillikums, kas stājās spēkā 1938. gada 1. janvārī.⁶ Ar to formāli noslēdzās Baltijas Civillikuma vēsture. Faktiski Latvijas Civillikuma pamata avots bija Baltijas Civillikums.⁷ Tika atmesti tikai atsevišķi novecojuši tiesību institūti,⁸ samazināts pantu skaits⁹ un likumā uzņemtas jaunākās, galvenokārt romiešu–ģermāņu tiesību ģimenes, civiltiesību atziņas.¹⁰ Pēc Latvijas Republikas neatkarības de facto atjaunošanas 1992.–1993. gadā Latvijas Civillikums atguva spēkā esamību.¹¹ Latvijas Civillikums ir galvenais pierādījums Latvijas valsts pēctecībai/kontinuitātei privāttiesību jomā.

Šogad aprit 150 gadi, kopš tika pieņemts Baltijas Civillikums. Raksta mērķis ir izsekot Baltijas Civillikuma tapšanas gaitai un ar to saistītai problemātikai.

I. Tiesību skolu ietekme uz civiltiesību kodifikāciju izstrādi kapitālisma ēras pirmsākumos kontinentālajā Eiropā

XVIII gs. beigās un XIX gs. civiltiesību kodifikāciju izstrāde kontinentālajā Eiropā balstījās galvenokārt uz divu tiesību skolu atziņām:

1. apgaismības laika dabisko tiesību skolu/doktrīnu;

2. (vācu)¹² vēsturiskās tiesību skolas pētījumiem.

1.1. Apgaismības laika dabisko tiesību skola

XVIII gs. Rietumeiropā lielākoties mēdz uzskatīt par apgaismības laikmetu. Līdz ar Franču revolūciju par valdošo doktrīnu pašsaprotami kļuva dabisko tiesību skola. Laika gara sauklis "Brīvība, vienlīdzība, brālība"¹³ kļuva par "paroli" pilsoniskām reformām, bet tiesību kodifikācija pa tiesību nozarēm – par valstiski organizētas nācijas simbolu.

1789. gada 26. augustā Francijas Nacionālajā sapulcē tika pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija,¹⁴ kas iemiesoja apgaismības laika dabisko tiesību ideālus. Deklarācijas pirmie divi panti pasludināja:

"Cilvēki piedzimst un paliek brīvi un vienlīdzīgi tiesībās; sociālās atšķirības ir pieļaujamas vienīgi uz vispārīgā labuma pamata (1. pants). Katras politiskas sabiedrības mērķis ir nodrošināt cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības; šīs tiesības ir brīvība, īpašums, drošība un pretošanās apspiešanai (2. pants)."¹⁵

Apgaismības laika dabiskās tiesības cilvēku redzēja kā racionālu būtni ar tai piemītošu saprātu, kas ļauj izprast arī dabisko tiesību principus un rīkoties atbilstoši tiesiskai kārtībai. Precīzi par to raksta prof. Urzula Flosmane (Ursula Floβmann):

"[..] pateicoties cilvēka racionalitātei, cilvēkam jāspēj izzināt (izprast) dabisko tiesisko kārtību, to deduktīvā ceļā atvasināt no saprāta patiesībām un izprast (prezentēt) kā noslēgtu tiesību sistēmu. Tiesību normai nav jābūt spēkā tikai tāpēc, ka tā kā sena paraža ir bijusi atzīta vai cēlusies no autoritatīvas jurisdikcijas, bet vienīgi tāpēc, ka tā ir saprātīga.