Pretēji tam 2013. gada 9. septembrī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis paziņoja, ka "koalīcijai ir tiesības formulēt savu viedokli par Satversmes preambulas projektu, nepieaicinot apvienību "Saskaņas centrs"".²

Plurālistiskās sabiedrībās stabili demokrātiski režīmi var pastāvēt tikai tad, ja politiskie līderi, pieņemot lēmumus, ievēro samierniecisku, bet ne sacīkstes stilu.³

Pieņemot preambulu, labējo partiju līderi vairāk turējās pie sacīkstes stila vārda tiešā nozīmē. Kā savās piezīmēs par Satversmes projekta tapšanu atceras preambulas darba grupas dalībnieks Artis Stucka, preambula bija jāpieņem pēc iespējas ātri, jo drīzumā bija gaidāmas Saeimas vēlēšanas un pēc tām varēja zust iespēja nodrošināt 2/3 Saeimas balsu, kas nepieciešamas Satversmes grozīšanai.⁴

Kā šādos gadījumos būtu jārīkojas, liecina Izraēlas piemērs. Izraēlā galvenā pretruna ir starp ebrejiem un arābiem, kas teorētiski padara to par divnacionālu valsti. Tomēr, ņemot vērā, ka ebreji ir absolūtā vairākumā, Izraēla vispirms ir ebreju valsts. Līdz ar to galvenā atšķirība, kas Izraēlu padara par plurālistisku sabiedrību, ir reliģiozas un ideoloģiskas domstarpības starp trīs segmentiem: sociālistiem, laicīgi noskaņotiem nesociālistiem un ticīgiem ebrejiem (knesetā – 50%, 25% un 15%). Šiem segmentiem nespējot vienoties, Izraēlā ilgstoši nav vienotas konstitūcijas, tās vietā – vairāki "pamatlikumi".⁵ Vai tāpēc Izraēla nevar tikt uzskatīta par demokrātisku valsti?

Demokrātiskas republikas princips "nepieļauj jebkādu reliģiozu vai ideoloģisku leģitimāciju".⁶

Attaisnojot šādu leģitimāciju jaunajā Satversmes preambulā, tiek stāstīts, ka, pieņemot Satversmi 1922. gada 15. februārī, ikkatram bija skaidrs, kādēļ, ar kādu mērķi Latvijas valsts tika dibināta un izcīnīta. Tādēļ, lai arī Satversmes sapulces komisija, kas izstrādāja Satversmi, par to diskutēja, toreiz nebija acīmredzamas nepieciešamības Latvijas valsts jēgu un būtību redzamā veidā atklāt Satversmes preambulā jeb ievadā.

Kopš tā laika situācija ir mainījusies. Latvija ir piedzīvojusi ilgstošu okupācijas periodu, kur totalitārā okupācijas vara mēģināja izskaust Latvijas tautas vēsturisko atmiņu par savu valsti, tās jēgu un būtību un vienlaikus nepieļaut pozitīvu attieksmi pret to nākotnē. Tas joprojām daļēji ietekmē sabiedrības attieksmi pret Latvijas valsti.⁷

Vēsturnieks Gustavs Strenga rakstā "Vēsture, vai tu esi kalpone?" brīdina: "Vēsture ir bīstama.