7. janvārī teroristi, acīmredzot zinādami, ka trešdienās notiek iknedēļas sapulce, iebruka satīriskā žurnāla Charlie Hebdo telpās Parīzē un, piesaukdami Allāhu, "pēc saraksta" nošāva galveno redaktoru un vēl trīs ievērojamus karikatūristus, kā arī citus redakcijas darbiniekus un divus policistus, kopumā – 12 cilvēkus, vēl 11 tika ievainoti.

Iespējams, šis uzbrukums varētu būt atriebība par to, ka Charlie Hebdo jaunākais numurs bija veltīts rakstnieka Mišela Velbeka (Michel Houellebecq) tikko kā iznākušajam romānam (latviski jau tulkotas "Elementārdaļiņas", "Karte un teritorija" u.c. viņa grāmatas), kurā galvenais varonis noraugās, kā 2022. gadā Francijas prezidenta amatā, sacenšoties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Marinu Lepēnu (Marine Le Pen), nonāk (izdomāts tēls) Mohameds Benabess (Mohammed Ben Abbes) no Musulmaņu brālības un uzsāk visas Eiropas Savienības islamizāciju. Tomēr ticamāk, ka teroristu nodomi brieduši jau ilgāku laiku: kā varam redzēt internetā, žurnāls gadiem nekautrīgi kariķējis islāmu (starp citu, tāpat arī jūdaismu un kristietību – skat. pāvestu Francisku Rio karnevāla kostīmā), par visa spektra Francijas un ārvalstu politiķiem nemaz nerunājot...

Tas bija barbarisks uzbrukums vārda brīvībai, kas ir mūsu republikas gars, – dažas stundas pēc slaktiņa paziņoja Francijas prezidents.

Tās pašas dienas vakarā ASV laikraksta The New York Times redakcija savā slejā norādīja: ja kāds uzskata, ka šī aukstasinīgā slepkavība ir likumsakarīga maksa par to, ka žurnāls pārāk daudzas reizes izraisīja islāmistu dusmas, tad tas ir absurds, jo nav pieļaujams, ka teroristi diktē demokrātijas standartus.

Bet indiešu rakstnieks Salmans Rušdi, kuram pēc "Sātanisko vārsmu" publicēšanas Irānas augstākais garīdznieks (vienlaikus arī tiesnesis) Homeinī aizmuguriski piesprieda nāves sodu, izplatīja paziņojumu: "Kad viduslaiku iracionalitātes forma – reliģija – apvienojas ar moderniem ieročiem, tā kļūst par reālu mūsu brīvības apdraudējumu. [..] Tāpat kā mēs visi, arī es esmu kopā ar Charlie Hebdo, lai aizstāvētu satīras mākslu, kas vienmēr ir bijusi brīvības spēks un vērsusies pret tirāniju, nekrietnību un stulbumu. Frāze "cieņa pret reliģiju" ir ieguvusi nozīmi – "bailes no reliģijas". Tomēr pret reliģijām, tāpat kā pret visām citam idejām, ir jāvērš kritika, satīra un, jā, arī mūsu bezbailīgā necieņa."

Vairāki preses izdevumi gan Francijā, gan citās valstīs nākamajā dienā pēc terorakta pārpublicēja žurnāla Charlie Hebdo "provokatīvās" ilustrācijas, demonstrējot solidaritāti ar bojāgājušajiem kolēģiem. Sociālos tīklus pārpludināja nesaudzīgas pret teroristiem un islāma fundamentālistiem vērstas karikatūras. Bet Parīzē, Berlīnē un citās pasaules pilsētās cilvēki dienām ilgi pulcējās uz demonstrācijām ar vienotu saukli Je suis Charlie (Es esmu Šarlī), simboliski rokās turot karikatūristu darbarīku – zīmuli. Tika arī paziņots, ka ar citu Francijas mediju darbinieku atbalstu (jo bojā gājusi liela daļa no Charlie Hebdo veidotājiem) žurnāls turpinās iznākt, redakcijai uz laiku apmetoties laikraksta Libération telpās. Turklāt Charlie Hebdo nākamais metiens būs miljons ierasto 60 tūkstošu eksemplāru vietā.

Sekoja arī citas reakcijas. Mediji ziņoja par islāma teroristu atbalstītāju gavilēm internetā. Francijā notika vairāki huligāniski uzbrukumi mošejām. Labējā ekstrēmiste Marina Lepēna, kas arī realitātē cer kļūt par nākamo šīs valsts prezidenti, aicināja uz referendumu par nāves soda atjaunošanu Francijā un paziņoja, ka jāsāk karš pret islāmistiem. Savukārt Vācijā pēdējā laikā visai plašu atbalstu guvusī pretislamizācijas kustība Pegida sociālajos tīklos uzsvēra, ka Parīzē notikušais ir apstiprinājis bažas par Eiropas imigrācijas politikas negatīvajām sekām. Sajūtot sabiedrības satraukumu, Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka valsts aizsargās jebkuras reliģijas piekritēju – kristiešu, jūdaistu, musulmaņu u.c., kā arī neticīgo sabiedrības locekļu uzskatu brīvību. Arī Francijas iekšlietu ministrs nekavējās nosodīt jebkādus uzbrukumus musulmaņiem un brīdināja, ka visi noziegumi tiks sodīti.

Svētdien Francijā tika rīkots lielāko Francijas politisko spēku (nepieaicinot vienīgi Lepēnas partiju), arodbiedrību un sabiedrisko organizāciju kopīgs miera maršs nolūkā "aizstāvēt republikas pamatvērtības". Vai tas izdosies?