Lai gan tradicionālās ģimenes, kas sastāv no vīra, sievas un bērniem, izpratne joprojām tiek uzskatīta par normu Eiropā, tā vairs nav vienīgā ģimenes dzīves forma. Personas bieži izvēlas veidot ārpuslaulības kopdzīvi (turpmāk – kopdzīve), t.i., savienību, dzīvojot kopā bez laulības noslēgšanas. Pēdējā laikā tā ir kļuvusi par vienu no ģimenes tiesību centrālajiem izpētes objektiem.¹ Tomēr tās atzīšana nacionālajā līmenī Eiropas Savienības (turpmāk – ES) ietvaros nav vienveidīga. Arī Latvijā likumdevējam ir interese sakārtot kopdzīves partneru attiecības, jo īpaši mantiskās un mantojuma,² taču vienota koncepcija joprojām nav izveidota. Tāpēc rakstā autores mērķis ir izvērtēt starptautisko tiesību potenciālu, harmonizējot valstu pieeju kopdzīves regulējumam, jo īpaši apstākļos, kad valstis īsteno atvērto robežu politiku.