2014. gada nogalē Latvijas juristu, politiķu un sabiedrisko darbinieku aprindās arvien biežāk sāka skanēt viendzimuma attiecību tēma. Jau jūlija beigās šis jautājums tika apspriests ikgadējā konstitucionālās politikas seminārā Bīriņos.¹ Novembrī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nāca klajā ar publiskiem atklājumiem par attiecīgo savas privātās dzīves aspektu.² Drīzumā pēc viņa to pašu izdarīja Lielbritānijas vēstnieks Latvijā.³ Paralēli tam tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība "Mozaīka" nosūtīja tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam atklātu vēstuli par viendzimuma pāru praktiskajām problēmām un nepieciešamību tās tiesiski sakārtot.⁴ 12. decembrī ministrs atbildēja "Mozaīkai", paziņodams, ka "tādu grozījumu veikšana, kas maina laulības un ģimenes jēdzienu izpratni vai ievieš šobrīd likumā neregulētus dažādus personu savienību veidus, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 110. panta būtībai un apdraud sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatvērtības".⁵ 18. decembrī "Neatkarīgā Rīta Avīze" publicēja interviju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurā viņš atteicās jūsmot par 2015. gadā Rīgā plānoto "geju praidu" un par homoseksuālo dzīvesveidu sacīja šādus vārdus: "Katrs cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu, un katram arī jāatbild par savu izvēli. Bet šī izvēle nav jāuzspiež pārējiem, un katrā gadījumā tā nav publiski jāreklamē. Šāds ceļš ved uz nekurieni."⁶

Jau minētā "Mozaīka" nekavējoties pauda vilšanos par tik "ķecerīgiem" vārdiem, aicinot visas pasaules LGBT aktīvistus rakstīt Valsts prezidentam un "atgādināt viņam par iekļaušanas un universālo cilvēktiesību vērtību".⁷

Šajos apstākļos arī autore vēlas dot savu artavu šai tiesībpolitiskajai diskusijai. "Jurista Vārda" lasītāji līdz šim ir pazinuši autori kā starptautisko privāttiesību, intertemporālo tiesību un civilprocesa speciālisti, kuras publikācijas ir skārušas vairāk vai mazāk tehniskas tiesību piemērošanas problēmas. Tomēr šoreiz viņa pēc īsām pārdomām nolēma uz laiku mainīt savu lomu un pievērsties plašākas tiesībpolitiskas problēmas apspriešanai. Par viendzimuma pāru problemātiku "Jurista Vārda" slejās līdz šim ir rakstīts samērā maz,⁸ tādēļ autore pacentīsies izvērstā veidā izklāstīt savu nostāju šajā jautājumā, cerot ar to veicināt konstruktīvu diskusiju kolēģu starpā.

Šajā rakstā autore nekavēsies pie dažāda dzimuma neprecētu pāru kopdzīves regulējuma. 2013. gada 7. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā skaidri deklarēja, ka: (a) Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču (b) ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem; šādas reģistrētas partnerattiecības ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).⁹ Līdz ar to vairs nav jēgas atsevišķi runāt par dažāda dzimuma pāru partnerattiecību reģistrēšanu: ja Latvija ieviesīs šādu institūtu, tas gribot vai negribot būs jāattiecina arī uz viendzimuma pāriem.

Protams, blakus bezierunu paklausībai ir arī cits, godpilnāks ceļš: konstruktīva pretošanās, lai pasargātu savas valsts konstitucionālos pamatus un vērtības. Piemēram, 2009. gada novembrī lietā Lautsi pret Itāliju ECT Otrā sekcija noveda ideoloģisko tiesas aktīvismu (angļu val. judicial activism) līdz galējam absurdam. Tā vienbalsīgi pasludināja, ka krucifiksu atrašanās Itālijas valsts un pašvaldību skolu klasēs pati par sevi pārkāpjot "konfesionālās neitralitātes" principu (kurš Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās protokolos nekur nav atrodams) un tātad – reliģijas brīvību un neticīgu vecāku tiesības uz viņu reliģiskās vai filozofiskās pārliecības ievērošanu viņu bērnu izglītības procesā.¹⁰ Ko darīja itāļi? Vai nopūtās, pasēroja un paklausīgi noņēma krucifiksus no klašu sienām, kā daži to bija pareģojuši?¹¹ Nekā nebija! Itālijā šis spriedums izraisīja milzīgu sašutuma vētru: absolūtais itāļu vairākums (ticīgie un neticīgie, kreisie un labējie) atteicās akceptēt tik nekaunīgu ideoloģisku iejaukšanos savas valsts vēsturiskajā un politiskajā identitātē. Vairāki valdības locekļi nāca klajā ar ļoti asiem, pret ECT vērstiem paziņojumiem, liekot noprast, ka šis spriedums netikšot izpildīts. Vēl jo vairāk – spriedums sacēla pamatīgu skandālu arī ārpus Itālijas. Desmit Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis iestājās lietā kā trešās puses, atbalstot Itāliju; vēl desmit citas valstis pauda Itālijai politisku atbalstu. Un... ECT vienkārši nobijās un aši "ieslēdza atpakaļgaitu". 2011. gada 18. martā ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu par labu Itālijai, noraidot pieteicēju sūdzību.¹²

Taču Latvija nav Itālija, un latvieši nav itāļi. Autore netic, ka mūsdienu valdošajām aprindām pietiks drosmes līdzīgā veidā stāties pretī starptautiskas tiesas autoritātei; galu galā ne jau itāļiem, bet latviešiem ir sakāmvārds: "Neej ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties." Tāpēc, ja likumdevējs nevēlas ieviest mūsu valsts tiesību sistēmā viendzimuma partnerattiecību institūtu, tam nav nekādas citas izvēles, kā atteikties ieviest reģistrētās partnerattiecības arī attiecībā uz pretēja dzimuma pāriem (kuriem tas būtu pavisam lieki, jo viņi taču var vienkārši noslēgt laulību saskaņā ar attiecīgajām Civillikuma normām).

Šis raksts sastāv no trim daļām. Pirmajā daļā autore parādīs, kā un kādēļ homoseksuālisma sakarā ikdienā lietotā terminoloģija galvenokārt ir maldinoša un balstās uz aplamiem pieņēmumiem. Otrajā daļā viņa aplūkos jautājumu par viendzimuma laulībām. Savukārt trešajā daļā pievērsīsies jautājumam, vai Latvijā būtu jāievieš viendzimuma pāru reģistrēto partnerattiecību institūts un kādai vispār jābūt valsts attieksmei pret homoseksuālo dzīvesveidu.

Aplūkojot un analizējot visus šos jautājumus, autore centīsies nevis balstīties uz tukšām emocijām, bet lietot tikai racionālus apsvērumus – kā tas būtu jādara ikvienam sevi cienošam juristam.

1. Terminoloģiskā "putra" un ideoloģiskās prezumpcijas

1.1. Kas ir "gejs", "lesbiete" vai "LGBT"

Juristam it kā būtu jāatzīst par pašsaprotamu, ka normatīvajos aktos un tiesu nolēmumos lietotajiem terminiem ir jābūt apveltītiem ar pietiekami skaidru jēgu un tvērumu. To prasa elementārās tiesiskās noteiktības princips, jo no šo jēdzienu piemērošanas taču ir atkarīgi cilvēku likteņi. Vispārīgi skatoties, viens no klasiskajiem spriešanas un diskusijas vešanas pamatnoteikumiem ir prasība vispirms vienoties par to jēdzienu definīcijām, kuriem šajā diskusijā būs atslēgvārdu loma. Atgādināsim, ka viens no iemesliem, kādēļ Sokrātu piespieda iedzert indi, bija viņa pastāvīgā uzmākšanās oponentiem, spiežot viņus definēt jēdzienus…

Diemžēl, runājot par viendzimuma attiecību jomu, no šīs saprātīgās prasības nez kāpēc tiek pieļauta atkāpe. Likumos un citos normatīvajos aktos parādās jēdziens "seksuālā orientācija", bet tiesībpolitiskajā diskursā pastāvīgi skan vārdi "seksuālā minoritāte", "gejs", "lesbiete" un "LGBT" (saīsinājums no angļu Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender). Taču neviens no šiem jēdzieniem netiek skaidri un viennozīmīgi definēts ne starptautiskajās tiesībās, ne kur citur. Lasot dažādus avotus, var nonākt pie slēdziena, ka šie jēdzieni var tikt definēti trijos dažādos veidos, turklāt attiecīgās trīs kategorijas bieži vien nesakrīt vienā personā. Proti, "gejs" (vai "lesbiete") var tikt saprasts kā:

(a) cilvēks, kurš jūt dzimumtieksmi pret sava dzimuma personām;

(b) cilvēks, kurš stājas dzimumsakaros ar sava dzimuma personām, t.