Arodbiedrību brīvība ir viena no biedrošanās brīvības formām, ko garantē Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savos nolēmumos ir norādījusi, ka arodbiedrību brīvība ir viena no biedrošanās brīvības formām vai īpašs biedrošanās aspekts.¹ Tas nodrošina arodbiedrību biedru profesionālo interešu aizsardzību caur arodbiedrības darbību, arodbiedrības vadību un attīstību, kā arī valsts pienākumu atļaut šādu darbību un darīt to iespējamu.² Viens no svarīgākajiem aspektiem tiesībās uz biedrošanās brīvību ir personu iespēja dibināt juridiskas personas, lai kolektīvi darbotos kopējo interešu sfērā. Veids, kādā nacionālā likumdošana atspoguļo šo brīvību, un tās praktiskā piemērošana atklāj valsts demokrātijas līmeni.³

Satversmes 102. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskajās partijās un citās sabiedriskās organizācijās. Savukārt Satversmes 108. panta otrais teikums paredz, ka valsts aizsargā arodbiedrību brīvību. Satversmes 102. pants vispārīgi aizsargā visdažādākos biedrošanās brīvības izpausmes veidus, turpretim Satversmes 108. panta otrajā teikumā ir īpaši uzsvērts valsts pienākums aizsargāt tieši vienu konkrētu biedrošanās brīvības izpausmes veidu – arodbiedrību brīvību.⁴ Tādējādi arodbiedrību brīvība konstitucionālā līmenī tiek atzīta par vienu no personas pamattiesībām un demokrātiskas sabiedrības vērtībām. Svarīgākās Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, kas garantē biedrošanās brīvību, tai skaitā arodbiedrību brīvību, ir ietvertas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (11. pants), ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (23. pants), ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (22. pants), ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (8. pants), Eiropas Sociālajā hartā (5. pants), kā arī vairākās Starptautiskās Darba organizācijas konvencijās.

Arī Darba likumā ir ietvertas darbinieku, kā arī darba devēju tiesības brīvi, bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses un izmantotu šo organizāciju sniegtās iespējas.

Atbilstoši Arodbiedrību likumam arodbiedrību darbību regulē šis likums, Biedrību un nodibinājumu likuma noteikumi par biedrībām, ciktāl šis likums nenosaka citādi, kā arī arodbiedrību statūti. Līdz ar to arodbiedrību darbībā tiek piemērotas arī Biedrību un nodibinājumu likuma normas, kā arī arodbiedrību statūti.

Arodbiedrībām ir tiesības savos statūtos noteikt no Biedrību un nodibinājumu likuma atšķirīgu regulējumu jautājumos, kas skar biedru iestāšanās, izstāšanās un izslēgšanas procesuālo kārtību, biedru sapulces un pārstāvju sapulces kompetenci, sasaukšanas, norises un lēmumu pieņemšanas kārtību, izpildinstitūciju ievēlēšanas, lēmumu pieņemšanas kārtību, tiesības un pienākumus, kā arī statūtu grozīšanas kārtību. Savukārt likums "Par arodbiedrībām" paredzēja, ka arodbiedrību statūti regulē arodbiedrības darbības formas, organizatorisko struktūru un to veidošanas kārtību. Jaunajā arodbiedrību regulējumā ir ietverti konkrēti izņēmuma gadījumi, kuros arodbiedrībām ir tiesības noteikt atšķirīgu kārtību no Biedrību un nodibinājumu likumā ietvertā salīdzinājumā ar likumu "Par arodbiedrībām", kurā bija ietverta vispārīga norāde uz "organizatorisko struktūru".

Atbilstoši Biedrību un nodibinājumu likumam biedrību organizatoriskā struktūra ietver sevī tādus jautājumus kā biedrības biedru sapulces kompetence, sasaukšanas un norises kārtība, biedru sapulces lēmumu pieņemšanas kārtība un atzīšana par spēkā neesošu, biedru sapulces kontroles tiesības, valdes kompetence, pārstāvības tiesības, valdes locekļu ievēlēšana, atsaukšana un tiesības atstāt amatu, valdes lēmumu pieņemšana, atlīdzības un izdevumu segšana valdes locekļiem, valdes un citu institūciju locekļu atbildība, biedrības struktūrvienības, biedrības gada pārskats. Norādāms, ka arodbiedrībām ir tiesības, nevis pienākums noteikt citādu kārtību nekā Biedrību un nodibinājumu likumā. Ja arodbiedrība nevēlas noteikt citādu kārtību, tā nosaka kārtību atbilstoši Biedrību un nodibinājumu likumam. Tāpat arodbiedrības, izmantojot tiesības noteikt citādu kārtību atsevišķos jautājumos, nedrīkst ietvert savos statūtos tādus noteikumus, kuri būtu pretrunā ar Satversmi, likumiem, kā arī labiem tikumiem.