Nenoliedzami, ka praksē ir vērojama tiesas nolēmumu apjoma palielināšanās, kas prasa gan laika, gan cilvēkresursu patēriņu, paaugstinot procesuālās izmaksas. Ekonomijas principa ietvaros rodas nepieciešamība optimizēt procesuālās darbības, sasniedzot tādu rezultātu, lai saglabātu līdzsvaru starp ekonomijas principu un personas tiesībām uz taisnīgu tiesu, tajā skaitā uz tiesas pieejamību.

Dažādu valstu procesos ir meklēti risinājumi tiesas nolēmumu optimizācijai, mēģinot panākt ātru un efektīvu procesu ar vismazāko resursu ieguldījumu. Latvijas civilprocess pašlaik pieturas pie uzskata, ka izpildāms tiesas nolēmums sastāv no četrām daļām: ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu daļas un rezolutīvās daļas. Katras daļas saturā ietveramā informācija tiek noteikta ar likumu. Pilna tiesas sprieduma neesamība lietā ir pamats pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai un lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma¹ 427. panta pirmās daļas 5. punktam. Latvijas juristu vidū ir saglabājies viedoklis, ka visās civillietās tiesai jāsastāda pilns spriedums un nevar aprobežoties tikai ar saīsinātā sprieduma taisīšanu.²

Juridiskajā literatūrā tiek uzsvērts, ka katra tiesas sprieduma motīvu daļa ir sprieduma svarīgākā un nozīmīgākā daļa,³ jo tās saturā ir redzama tiesību normu piemērošana noteiktiem faktiskiem apstākļiem, pierādījumu izvērtēšana un analīze. Pēc sprieduma motīvu daļas tiek noteikta sprieduma likumība un pamatotība.