2014. gadā Tiesa pasludināja 34 nolēmumus lietās, kas tikušas ierosinātas pret Latviju, no kuriem 19 lietās tika pasludināti spriedumi, bet ar 15 lēmumiem tika pabeigta tiesvedība 19 lietās.¹ Savukārt ANO Cilvēktiesību komiteja 2014. gadā noraidīja lietu O.K. pret Latviju. Pārskatā ietvertie Tiesas spriedumi un lēmumi ir sakārtoti hronoloģiskā secībā.

I. TIESAS NOLĒMUMU APKOPOJUMS

Tiesas spriedumi

1. Lietā Veiss pret Latviju² sūdzība Tiesā tika iesniegta par Konvencijas 6. pantam (tiesības uz taisnīgu tiesu) neatbilstošu tiesvedības ilgumu civillietā par atzītās paternitātes apstrīdēšanu (tiesvedība no 2007. gada februāra līdz 2013. gada jūnijam; šobrīd tiesvedība ir atjaunota sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem), kā arī par atteikumu atzīt bioloģisko paternitāti, kas, iesniedzēja ieskatā, pārkāpa viņa Konvencijas 8. pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

Pieņemamības stadija: Tiesa secināja, ka sūdzība par 8. panta iespējamo pārkāpumu nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo Latvijā ir atjaunota tiesvedība par atzītās paternitātes apstrīdēšanu un paternitātes noteikšanu, proti, nav izsmelti visi nacionālie tiesību aizsardzības mehānismi.

Sūdzību par 6. pantu Tiesa pieņēma izskatīšanai pēc būtības. Tiesa noraidīja valdības argumentu par to, ka sūdzības iesniedzējs vairs nav uzskatāms par "pārkāpuma upuri" Konvencijas izpratnē, jo nacionālā līmenī ir atzīts, ka iesniedzēja tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu tika pārkāptas, un tika paātrināta galīgā nolēmuma pieņemšana (Senāts pieņēma galīgo nolēmumu, neatgriežot lietu izskatīšanai apelācijas instancē). Tiesas ieskatā iespēja paātrināt lietas izskatīšanu civilprocesā nav uzskatāma par pietiekamu, lai sūdzības iesniedzējs zaudētu "pārkāpuma upura" statusu Konvencijas izpratnē, ja iesniedzējs nav saņēmis materiāla rakstura kompensāciju par ieilgušo procesu. Tāpat Tiesa noraidīja valdības argumentu par to, ka iesniedzējs nav izmantojis viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Attiecībā uz iespēju lūgt tiesu paātrināt lietas izskatīšanu Tiesa norādīja, ka Civilprocesa likums neprasa sniegt motivāciju atteikuma gadījumā, turklāt Civilprocesa likumā, atšķirībā no Kriminālprocesa likuma, nav definēti kritēriji tiesvedības termiņa samērīguma izvērtēšanai, kas nozīmē, ka ikviena atbilde uz lūgumu paātrināt tiesvedību ir tikai tiesas ziņā. Attiecībā uz iespēju vērsties pie tiesas priekšsēdētāja ar lūgumu paātrināt tiesvedību Tiesa norādīja, ka atbilstošā Civilprocesa likuma norma vienīgi ļauj tiesas priekšsēdētājam nodot lietu citam tiesnesim, kas automātiski nozīmētu lietas izskatīšanas uzsākšanu no jauna. Visbeidzot, attiecībā uz iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar kompensācijas prasību, pamatojoties uz Satversmes 92. pantu, Tiesa norādīja, ka tai nav sniegts neviens piemērs no tiesu prakses, kur šāda prasība būtu izskatīta.

Izskatīšana pēc būtības: izskatot sūdzību pēc būtības, Tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir pieļauts 6. panta pārkāpums saistībā ar tiesvedības ilgumu (vērtētais tiesvedības ilgums bija 5 gadi, 3 mēneši un 8 dienas), jo lietās par civiltiesiskā statusa noteikšanu no valsts iestādēm tiek prasīta īpaša rūpība, un šajā lietā Tiesa nekonstatēja, ka procesa kavēšanās būtu notikusi iesniedzēja vainas dēļ. Tiesa arī norādīja, ka iesniedzējs bija vērsis apelācijas un kasācijas instanču uzmanību uz to, ka process ir ieildzis.

Piešķirtā atlīdzība: 3000 eiro (1000 eiro par nemantisko kaitējumu, 2000 eiro par tiesāšanās izdevumiem).

2. Lietā Sapožkovs pret Latviju³ sūdzības iesniedzējs, kurš kopš 2003. gada izcieš vairākus brīvības atņemšanas sodus, uzskatīja, ka 2009. gada jūlijā Daugavgrīvas cietumā, viņam piederošo mantu kratīšanas laikā pret viņu tika pielietots nesamērīgs fiziskais spēks, kas uzskatāms par Konvencijas 3. panta materiālā aspekta pārkāpumu. Tāpat iesniedzējs uzskatīja, ka vēlāk netika nodrošināta efektīva incidenta apstākļu izmeklēšana, kas savukārt ir Konvencijas 3. panta procesuālā aspekta pārkāpums.

Pieņemamības stadija: Tiesa noraidīja Latvijas valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo viņš nebija vērsies civilprocesuālajā kārtībā pret Ieslodzījuma vietu pārvaldi ar prasību par kaitējuma atlīdzināšanu. Tiesa uzsvēra, ka gadījumos, kad ir noticis Konvencijas 3. panta pārkāpums, mantiskas kompensācijas piešķiršana pati par sevi nav pietiekams tiesiskās aizsardzības līdzeklis. Šajos gadījumos valstij ir arī pienākums nodrošināt efektīvu incidenta izmeklēšanu.

Izskatīšana pēc būtības: Tiesa norādīja, ka nolūkā nodrošināt cietumā drošību un novērst iespējamu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, amatpersonas var pielietot fizisku spēku pret ieslodzītajām personām, tomēr šāda spēka pielietošana nedrīkst būt pārmērīga, un var notikt tikai izņēmuma gadījumos. Šajā lietā Tiesa nevarēja izvērtēt pret iesniedzēju pielietotā spēka samērīgumu, jo atbildīgās valsts iestādes (Daugavgrīvas cietums, Jelgavas cietums, Ieslodzījuma vietu pārvalde un prokuratūras iestādes) nebija pienācīgi izmeklējušas iesniedzēja sūdzības nacionālajā līmenī.

Vērtējot veiktās izmeklēšanas efektivitāti, Tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir pieļauts Konvencijas 3. panta procesuālā aspekta pārkāpums, norādot, ka nebija nodrošinātas efektīvai izmeklēšanai nepieciešamā institucionālā, hierarhiskā un praktiskā izmeklēšanas iestāžu neatkarība. Tiesa atsaucās uz savu līdzšinējo praksi un Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu novēršanai (Komiteja) secinājumiem par tās vizītēm Latvijā 2007., 2009. un 2011. gadā. Tiesa norādīja, ka sūdzību par iespējamu vardarbību izmeklēšanā Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas nebija uzskatāmas par neatkarīgām, jo šajā lietā izmeklēšanu veica Daugavgrīvas un Jelgavas cietumu izmeklētāji, kas bija hierarhiski padoti Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam. Tiesa arī norādīja uz atsevišķiem izmeklēšanas gaitā pieļautajiem trūkumiem. Vērtējot prokuratūras iestāžu veikto uzraudzību par Ieslodzījuma vietu pārvaldes izmeklēšanu, Tiesa norādīja, ka prokuratūra galvenokārt atsaucās uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes iepriekš paustajiem secinājumiem, un pietiekoši neizvērtēja visus iesniedzēja sūdzībā minētos apstākļus un spēka pielietošanas samērīgumu.

Piešķirtā atlīdzība: 4000 eiro par nemantisko kaitējumu.

3. Lietā Cēsnieks pret Latviju⁴ sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka bija pārkāptas Konvencijas 6. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo viņš tika notiesās uz prettiesiski iegūtu pierādījumu pamata. Iesniedzējs apgalvoja, ka 2002. gadā bija atzinies slepkavībā tikai Valsts policijas darbinieku pielietotās vardarbības rezultātā.

Pieņemamības stadija: sūdzības pieņemamība izskatīšanai pēc būtības netika apstrīdēta.

Izskatīšana pēc būtības: Tiesa atgādināja, ka tai nav jānodarbojas ar pierādījumu pieļaujamības izvērtēšanu vai jānovērš nacionālo tiesu pieļautās juridiskās un faktu kļūdas. Tā vietā Tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai kriminālprocess kopumā atbilda Konvencijā ietvertajām "taisnīguma" garantijām. Piemērojot šos principus iesniedzēja lietā, Tiesa uzsvēra, ka tādu pierādījumu izmantošana, kas iegūti, pārkāpjot vienas no būtiskākajām Konvencijā nostiprinātajām garantijām – spīdzināšanas aizliegumu – vienmēr radīs nopietnas šaubas par kriminālprocesa kopējo taisnīgumu. Tādēļ liecību, kas iegūtas spīdzināšanas vai cietsirdīgas izturēšanās rezultātā, izmantošana kriminālprocesā būtisku faktu noskaidrošanai visu procesu kopumā padara par prettiesisku. Tiesa atzīmēja, ka šajā lietā nepastāvēja strīds par to, ka policijas darbinieki bija nodarījuši iesniedzējam miesas bojājumus, kā rezultātā iesniedzējs uzrakstīja vaļsirdīgu atzīšanos, tomēr turpmākā kriminālprocesa gaitā viņš sevi par vainīgu neatzina. Neskatoties uz to, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta izmantoja iesniedzēja atzīšanos viņa notiesāšanai. Tiesa uzsvēra, ka, neatkarīgi no konkrētā pierādījuma nozīmes notiesāšanas pamatošanai, tā izmantošana par pierādījumu padarīja procesu kopumā par netaisnīgu, vienbalsīgi secinot, ka ir noticis 6. panta pārkāpums.

Piešķirtā atlīdzība: 11 000 eiro (6000 par nemantisko kaitējumu, 5000 eiro par tiesvedības izmaksām).

4. Lietas Avotiņš pret Latviju⁵ pamatā ir sūdzība par tiesību uz taisnīgu tiesu, tai skaitā pušu līdztiesības principa, pārkāpumu Kiprā un Latvijā saistībā ar Kipras tiesas sprieduma atzīšanu un izpildi Latvijā, piemērojot Eiropas Savienības tiesības, proti, Eiropas Savienības Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās (Briseles I Regula).

Pieņemamības stadija: ar 2010. gada 30. marta Tiesas lēmumu iesniedzēja sūdzība pret Kipru tika noraidīta kā nepieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo nebija ievērots Konvencijā noteiktais sešu mēnešu termiņš sūdzības iesniegšanai Tiesā.