Tiesas un vienlaikus arī katra tiesneša profesionālā misija ir noskaidrot patiesību un atrast taisnīgu izskatāmās lietas risinājumu. Turklāt taisnīgums ir ne vien faktiski jānodrošina, bet arī jārada sabiedrībai pārliecība, ka tas ir nodrošināts.¹

Sabiedrības uzticēšanos tiesu varai ietekmē dažādu apstākļu kopums – tiesu sistēmas kopumā darbības efektivitāte, tiesas procesu un nolēmumu atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos, tiesas procesu vadīšanas un nolēmumu kvalitāte, kā arī sabiedrības viedoklis par tiesnešu morālo autoritāti un godprātību. Ja iespējas ietekmēt tiesu sistēmas kopumā darbības efektivitāti un plašsaziņas līdzekļos atspoguļoto informāciju par tiesvedībām tiesnešiem ir salīdzinoši ierobežotas, tad tiesas procesu vadīšanas un nolēmumu kvalitāte, kā arī sabiedrības viedokļa veidošana par tiesnešu morālo autoritāti ir pašu tiesnešu rokās. Aptaujas liecina, ka tieši tiesas process, personiskā saskarsme un tiesneša sacītais vai rīcība ir spēcīgākais viedokļa veidotājs.²

1. Tiesnešu vērtības

Tiesnešu morālo autoritāti sabiedrībā veidojam mēs, tiesneši, mūsu darba saturs un vērtības. Vērtības, kuras ir mūsu darba pamatā. Vērtības, kuras nostiprina uzticēšanos tiesām un Latvijai kā tiesiskai valstij. Šīs vērtības izpaužas jebkurā tiesneša rīcībā – gan tiesas zālē, gan ārpus tās.

Es vēlos izcelt četras vērtības, bez kurām nav iedomājams labs tiesnesis. Tās būtu – neatkarība, objektivitāte, godprātība un profesionalitāte.³

Tiesas un tiesneša neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnosacījums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai.⁴ Tiesneša neatkarība nav privilēģija paša tiesneša interesēs, bet gan to personu interesēs, kuras vēršas tiesā. Tādēļ tiesnesim ir jāsargā tiesu varas neatkarība gan individuālajā, gan institucionālajā aspektā un pašam jābūt šādas neatkarības piemēram. Šajā sakarā īpaši uzsverams, ka tiesnesim ar savu stāju jāapliecina un jāveicina augsti tiesneša ētikas standarti, lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.

Būt par tiesnesi var tikai tāds jurists, kuram tiesneša darbs ir aicinājums. Ņemot vērā tiesneša lielās pilnvaras, īpaši augsti ir tiesneša amatam izvirzītie standarti – to, ko var atļauties citu juridisko profesiju pārstāvji, ne vienmēr var atļauties tiesneši.

Objektivitāte kā vērtība aptver to, ka tiesnesim savi pienākumi jāpilda bez īpašas labvēlības vai aizspriedumiem. Bībelē šis senais tiesvedības princips ir izteikts šādiem vārdiem: "Tev nebūs netaisni rīkoties nabaga dēļ, nedz bīties no varenā." Tiesnesim jāizvairās no situācijām, kuras varētu radīt pamatotas aizdomas par favorītismu vai neobjektivitāti. Objektivitāte ietver arī pienākumu tiesnesim rīkoties tā, ka viņa rīcība – gan tiesā, gan ārpus tiesas – veicina un nostiprina sabiedrības uzticēšanos tiesneša un visas tiesu sistēmas objektivitātei.

Tiesneša rīcībai un uzvedībai ir jāattaisno cilvēku uzticēšanās tiesnešu godprātībai. Tiesnesim jāizturas tā, lai viņš nediskreditētu tiesneša amatu. Tiesnesis nedrīkst izmantot tiesneša amata prestižu privāto interešu labā.

Savukārt profesionalitāte kā vērtība sevī ietver nepieciešamību tiesnesim veikt visus iespējamos pasākumus, lai saglabātu un nostiprinātu savas zināšanas, prasmes un personiskās spējas, kas nepieciešamas tiesneša pienākumu pienācīgai veikšanai. Tālākizglītība vienlaikus ir gan tiesneša tiesības, gan pienākums. Tiesnesis amatā tiek apstiprināts bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, taču attaisnot viņam izrādīto uzticēšanos var vienīgi tad, ja tiesnesis pastāvīgi profesionāli pilnveidojas.

2. Tiesnešu atbildība

Ņemot vērā tiesneša lomu personu tiesību aizsardzībā, jautājums par tiesneša vērtībām nav tikai paša tiesneša privātas dabas jautājums. Tiesnesim ir uzticēta tik liela vara lemt par cilvēku likteņiem, ka šīs pilnvaras ir jālīdzsvaro ar iespēju prasīt no tiesneša atbildību vai nopietnu pārkāpumu gadījumos arī atcelt tiesnesi no amata.⁵

Latvijā tiesnešiem nav paredzēta civiltiesiska atbildība par zaudējumiem, kas radušies sakarā ar nelikumīgu vai nepamatotu tiesas spriedumu.⁶ Procesa dalībnieks, kas uzskata, ka tiesas nolēmums ir nelikumīgs vai nepamatots, var to pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā, bet nevar celt tiesā prasību pret tiesnesi, kurš šo lietu izskatījis.⁷ Šādā gadījumā iestājas valsts atbildība. Praksē gan jautājums par valsts atbildību tiesas pieļautas kļūdas gadījumā ir problemātisks un būtu atsevišķas diskusijas vērts.

Pamatā tiesnešu atbildība izpaužas kā disciplinārā atbildība. Tās mērķis ir ne tikai sodīt konkrētu tiesnesi par pieļautiem pārkāpumiem un preventīvi novērst citus iespējamus pārkāpumus, bet arī aizsargāt sabiedrību un tās uzticēšanos tiesai.⁸

Tiesnesi var saukt pie disciplinārās atbildības par tīšu likuma pārkāpumu lietas izskatīšanā, darba pienākumu nepildīšanu vai lietas izskatīšanā pieļautu rupju nolaidību, kā arī necienīgu rīcību vai tiesneša ētikas normu rupju pārkāpumu.⁹ Tomēr tiesnesim nebūtu jābaidās no disciplinārās atbildības par savām labticīgi veiktām darbībām lietas izskatīšanā, tostarp tiesību normu interpretāciju, pat ja par to pastāv atšķirīgi viedokļi. Tiesību normu interpretācija ir neatņemama tiesas spriešanas sastāvdaļa. Vēl vairāk – neatkarīgi interpretēt tiesību normas un piemērot tās konkrētas lietas apstākļiem ir pats tiesneša funkcijas kodols.¹⁰

Tiesneša saukšana pie disciplinārās atbildības vai pat kriminālatbildības liecina par jau radušos problēmu. Savukārt pamanīt tās iedīgļus var palīdzēt tiesneša profesionālās darbības novērtēšana, kā arī Tiesnešu ētikas komisija, sniedzot atzinumus ētikas jautājumos.

Lai gan pēdējos gados tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanas sistēma ir pilnveidota, šķiet, tā joprojām ne vienmēr sasniedz savu mērķi – palīdzēt tiesnesim viņa profesionālajā izaugsmē. Tam, vai tiesneša profesionālajā darbībā noteiktā laika periodā vērojams progress vai regress, būtu jāatspoguļojas atsauksmēs par tiesneša darbu un tiesneša profesionālās darbības novērtējumā.

Ne atsauksmes, ne tiesnešu profesionālās darbības novērtēšana nedrīkst būt formāla. Tām jāsniedz patiess priekšstats par tiesneša kvalifikāciju un darba rezultātiem. Tiesnešu profesionālās darbības novērtēšana nesasniedz savu mērķi, ja problēmas atsauksmēs tiek noklusētas vai "paslēptas starp rindiņām". Vienlaikus tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanas, tostarp atsauksmju, mērķis nav rāt vai kaunināt tiesnešus, mērķis, kā jau minēts iepriekš, ir palīdzēt tiesnesim viņa profesionālajā izaugsmē. Nozīmīga loma kvalitatīvā tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanā ir apgabaltiesu priekšsēdētājiem un tiesnešiem.

Tiesnešu profesionālo standartu uzturēšanas kontekstā atzinīgi vērtējama ir arī Tiesnešu ētikas komisijas darbība. Kopš tās izveidošanas 2008. gadā Tiesnešu ētikas komisija ir sniegusi vairākus atzinumus par jautājumiem, kas aktuāli gan pašiem tiesnešiem, gan sabiedrībai kopumā, piemēram, par tiesnesi kā sociālo tīklu lietotāju,¹¹ tiesneša saskarsmi ar citu juridisko profesiju pārstāvjiem,¹² kā arī saziņu ar plašsaziņas līdzekļiem.¹³

Apkopojot – visi iepriekš minētie ir tiesneša uzvedības ārējie regulatori. Tomēr par tiem būtiskākas ir vērtības, saskaņā ar kurām mēs, tiesneši, dzīvojam, – mūsu iekšējais regulators. Tiesnesim kā cilvēkam ir dabiski jādzīvo šajās vērtībās. Tiesneša misiju nevar īstenot cilvēks, kurš minētās vērtības ņem vērā vienīgi ārēja spiediena rezultātā.

Ikviens no mums, sākot ar rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi un beidzot ar Augstākās tiesas tiesnesi, sabiedrībā tiek asociēts ar tiesu varu kopumā. Tādēļ mums būtu citam citu profesionāli jāatbalsta, bet iespējamas kļūdas gadījumā uz to atklāti jānorāda. Katrs nekvalitatīvs vai nesaprotams tiesas spriedums vai tiesneša neatbilstoša uzvedība ielej darvas pilienu tiesnešu profesionālās darbības medus mucā, nemaz nerunājot par gadījumiem, ka pastāv aizdomas par kukuļņemšanu vai tamlīdzīgām prettiesiskām darbībām, kuras ir asi nosodāmas arī pašu tiesnešu vidē. No mūsu profesionalitātes lielā mērā ir atkarīga cilvēku ticība valstij. Ja cilvēks ticēs, ka viņa lieta tiesā tiks izskatīta objektīvi un taisnīgi, tad viņš visdrīzāk ticēs arī valstij kopumā.

Noslēgumā sirsnīgi apsveicu apgabaltiesu tiesnešus un darbiniekus apgabaltiesu darbības divdesmit gadu jubilejā un novēlu uzturēt augstu vērtību latiņu, tā vairojot sabiedrības uzticēšanos tiesām. Apzinoties savu sūtību, sargāsim mūsu vērtības – neatkarību, objektivitāti, godprātību, profesionalitāti, kā arī cieņu pret cilvēku, pienākuma apziņu, principialitāti, nosvērtību, drosmi, uzņēmību. Būt par tiesnesi ir gods un vienlaikus arī liela atbildība.

* Raksta pamatā – referāts, kas nolasīts Latvijas Republikas apgabaltiesu atjaunošanas 20. gadadienas svinīgajā sēdē 2015. gada 27. martā Rīgā, Administratīvās apgabaltiesas jaunās ēkas sēžu zālē.