Pavasaris Latvijā šogad uzziedēs amatu konkursu un vēlēšanu krāšņajos ziedos. Dažviet kandidātu pieteikšana jau beigusies, citur vēl tikai priekšā.

Līdzās visas sabiedrības plaši apspriestajām Valsts prezidenta vēlēšanām, uz kurām oficiāla pretendentu pieteikšana vēl tikai priekšā ("ne agrāk kā 50 dienas un ne vēlāk kā 45 dienas pirms esošā Valsts prezidenta pilnvaru laika beigām"), kandidātu izvirzīšana tieslietu sistēmai svarīgiem amatiem jau beigusies – turklāt ar dažiem iepriekš negaidītiem pavērsieniem.

11. aprīlī beidzās termiņš, līdz kuram Augstākās tiesas priekšsēdētājam varēja pieteikt kandidātus uz ģenerālprokurora amatu. Brīdī, kad tapa šī sleja, bija jau zināmi divu pretendentu vārdi (Ē. Kalnmeiers un J. Ilsteris). Par izvēli starp viņiem un tālāku virzīšanu uz Saeimu lems Augstākās tiesas priekšsēdētājs pēc apspriešanās ar Tieslietu padomi.

Līdz 7. aprīlim, kad varēja izvirzīt kandidātus Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatam, arī uz šo amatu tika nominēti divi pretendenti – I. Bičkovičs un A. Guļāns. Pēc apspriešanas Tieslietu padomē ar Augstākās tiesas plēnuma balsojumu starp abiem pretendentiem tiks noteikts viens, kuru virzīs uz apstiprināšanu Saeimā.

Savukārt līdz 1. aprīlim varēja pieteikt kandidātus Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekāna amatam – par šo Latvijas tieslietu sistēmas nākotnei svarīgo amatu gan lēmums tiks pieņemts nevis Saeimā, bet Rīgas kanāla otrā pusē – Juridiskās fakultātes Domē 6. maijā. Neoficiālas ziņas liecina, ka šajā balsojumā intrigas nebūs, jo izvirzīta tikai viena kandidatūra.

Toties intriga, kā vēsta mediji, varētu vīties ap plēnuma izvēlētā Augstākās tiesas priekšsēdētāja kandidāta apstiprināšanu Saeimā. Vairāki Saeimas deputāti jau izteikušies, ka vēlēsies dzirdēt argumentus, kādēļ uz Saeimu virzītais kandidāts (pagaidām nav zināms, kurš tas būs) ir labāks nekā otrs.

Šāds notikumu pavērsiens ir negaidīts. Kaut vai tādēļ, ka – atšķirībā no Saeimas – plēnumā tiesneši balso aizklāti, un tādējādi, dabiski, nebūs zināms, kurš kuru kandidātu ir atbalstījis. Visai sarežģīti iedomāties, kā varēs izvēlēties (pierunāt) kādu (vienu vai vairākus tiesnešus?), kas varētu parlamentam pamatot šī kolektīvā balsojuma motīvus. Turklāt katram balsotājam taču var būt savi, atšķirīgi apsvērumi – tāpēc viedoklis būtu jāprasa pilnīgi visiem pārsvaru guvušā kandidāta atbalstītājiem.

Tomēr par šīm "procesuālajām" neiespējamībām būtiskāks ir tas, ka šādu nozīmīgu valsts amatpersonu izvirzīšanas procesā atbildība ir apzināti sadalīta starp varas zariem (skat., piemēram, KTK 2011. gada viedokli par Valsts prezidenta funkcijām, 134.§): Augstākās tiesas tiesneši, pieņemot savu lēmumu, pārstāv tiesu varu un iesaka kandidātu apstiprināšanai no savām (profesionāļu) pozīcijām. Savukārt amatpersonas apstiprināšanas politiskais lēmums ir nodots parlamenta ziņā. Tādējādi argumenti par vai pret Augstākās tiesas plēnuma balsojumā izvirzītā kandidāta apstiprināšanu Saeimā būtu meklējami turpat uz vietas – parlamenta politisko debašu ietvaros.