1. Tiesību princips kā tiesību norma

Pēdējo desmit gadu laikā tiesību piemērotājiem vairs nav svešs tiesību avota – tiesību principa – jēdziens. Būtisku pienesumu ir sniegusi prof. D. Rezevskas monogrāfija par tiesību principiem.² Tāpat šo gadu laikā bijušas arī vairākas publikācijas par atsevišķu tiesību principu (labas pārvaldības, tiesiskās paļāvības, tiesiskās vienlīdzības, samērīguma u.tml.) saturu. Arī objektīvās izmeklēšanas principa saturs iepriekš ir skaidrots,³ taču sabiedrībā par tiesību principu saturu bieži vien valda dažādi iedibinājušies subjektīvi priekšstati, jāatzīst – pat mīti.

To pamatā ir dažādi apstākļi. Pirmkārt, tā ir tiesību principa uzbūves atšķirība no rakstītas tiesību normas. Līdzīgi kā rakstīta tiesību norma, arī tiesību princips ir tiesību norma, kura sastāv no rakstītām un nerakstītām tiesiskā sastāva un tiesisko seku pazīmēm. Taču tiesību principa gadījumā nerakstīto pazīmju skaits ir plašāks. Otrkārt, ja rakstīto pazīmju atpazīšanu un piemērošanu atvieglo redzamais teksts, tad ar nerakstīto pazīmju atpazīšanu un piemērošanu ir grūtāk. Tam nepieciešama atbilstoša juridiskā dogmatika, izvērsta un stabila judikatūra, kurā šīs nerakstītās pazīmes tiek fiksētas un uzrādītas (rakstveidā).

Nerakstītās pazīmes rada arī kārdinājumu tās noteikt patvaļīgi, pakļaujoties lietai iedomātajam risinājumam, nevis ievērojot objektīvus kritērijus.

2. Objektīvās izmeklēšanas principa pazīmes

Lai būtu droši principa satura noskaidrošanā, sākumā atradīsim tās objektīvās izmeklēšanas principa pazīmes, kuras rakstveidā ir atklājis jau pats likumdevējs. Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturtajā daļā likumdevējs norāda, ka objektīvās izmeklēšanas princips izpaužas tādējādi, ka tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu.⁴

2.1. Pienākums noteikt lietas faktisko sastāvu

Objektīvās izmeklēšanas principa tiesiskās sekas uzliek pienākumu tiesai, izskatot administratīvo lietu, pašai noteikt lietas faktisko sastāvu.⁵

Lietas faktiskais sastāvs tiek veidots no faktiem, kuri ir nepieciešami tiesību normas piemērošanai, lai noteiktu, vai prasītajām tiesiskajām sekām ir jāiestājas. Lietas faktiskais sastāvs kalpo kā mazā premisa tiesību piemērošanas siloģisma shēmā.

Sākotnēji faktiskos apstākļus tiesai dara zināmus vispirms pats pieteicējs, iesniedzot pieteikumu. Pieteikumā jānorāda pieteikuma pamats jeb fakti, kuru dēļ pieteicējs ar prasījumu vēršas tiesā. Pieteikumā jānorāda arī uz pieteicējam zināmajiem pierādījumiem.⁶ Pieteicējam ir jāpievieno pieteikumā izklāstīto apstākļu rakstveida pierādījumi (ja tādi ir pieteicēja rīcībā).⁷ Pieteicēja norādītais pieteikuma pamats noteiks tiesas tālākās darbības robežas un piešķir strīdam tiesisko identitāti.