Eiropas Savienība (turpmāk – ES)² tās pamatos nav bijusi uzskatāma par cilvēktiesību organizāciju, tomēr laika gaitā cilvēktiesības tajā ir ieguvušas ievērojamu nozīmi. Tādējādi līdz ar pieaugošo cilvēktiesību nozīmi arī Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk – Konvencija) atvēlēta aizvien lielāka loma ES.

ES un Konvencijas līdzāspastāvēšana pirmo kulmināciju sasniedza 1996. gadā, kad Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) noraidīja ES iespēju pievienoties Konvencijai. Otra kulminācija šajā jautājumā tika sasniegta 2014. gada 18. decembrī, kad EST sniedza atzinumu Nr. 2/13 par pievienošanās nolīguma projekta, ar kuru paredzēta ES pievienošanās Konvencijai (turpmāk – Pievienošanās nolīguma projekts), saderību ar ES pamatlīgumiem, konstatējot, ka nolīguma pašreizējā redakcija nav saderīga ar ES tiesībām.

Šīs EST atzinuma analīzes mērķis ir "Jurista Vārda" lasītājiem izskaidrot ES pievienošanās Konvencijai problemātiku un iemeslus, kādēļ pievienošanās process pašreiz ir apstājies, kā arī norādīt potenciālos attīstības virzienus šajā jautājumā. Šim nolūkam, pirmkārt, caur atskatu pagātnē un, raksturojot situāciju šobrīd, lasītājiem tiks atgādināta laika gaitā pieaugošā cilvēktiesību loma ES, vienlaikus apskatot arī ES un Konvencijas mijiedarbību.

Otrkārt, izskaidrots ES pievienošanās Konvencijai nolīguma projekta saturs. Treškārt, sniegts pārskats par uz jautājumu attiecināmajām ES tiesībām. Ceturtkārt, analizēti EST atzinumā konstatētie problēmjautājumi un ģenerāladvokātes Julianas Kokotes viedoklis atzinuma tiesvedības sakarā. Visbeidzot, noslēgumā sniegtas autores pārdomas par pašreizējo situāciju un turpmākiem iespējamiem risinājumiem.

Eiropas Savienība, Eiropas Padome un cilvēktiesības

Gan ES, gan Eiropas Padomes (turpmāk – EP) aizsākumi ir datējami ar periodu pēc Otrā pasaules kara. Abām organizācijām to aizsākumos ir identificējami samērā līdzīgi mērķi – nodrošināt mieru Eiropā. ES tas darīts sākotnēji caur Eiropas Ogļu un tērauda kopienas, Eiropas Atomenerģijas kopienas un arī Eiropas Ekonomiskās kopienas līgumiem,³ bet EP ietvaros – vispirms ar Eiropas Padomes Statūtiem jeb Londonas līgumu⁴ un arī Konvenciju. Tomēr pašreizējās sistēmas ir būtiski atšķirīgas. ES kontrastā ar EP ir izvēlējusies integrācijas ceļu, rosinot apjomīgas diskusijas par ES tiesību sistēmas raksturu, bet EP darbojas, pamatojoties uz diplomātiskiem principiem⁵ un saglabājot starptautiskas organizācijas pamata raksturiezīmes.

EP pēc sava rakstura ir reģionāla cilvēktiesību organizācija, kuras ietvaros cilvēktiesības tiek aizsargātas ar vairāk nekā 200 dažādiem nolīgumiem. Būtiskākais jeb nereti tā dēvētais EP kroņa dārgakmens ir Konvencija. Tā savu nozīmi ir ieguvusi tieši tajā nostiprināto tiesību īstenošanas (angļu val. – enforcement) mehānisma dēļ, ko šobrīd realizē Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), bet Ministru komiteja uzrauga galīgā ECT sprieduma izpildi.⁶ ECT jurisdikcijā ietilpst visas lietas, kas saistītas ar Konvencijas un tās protokolu interpretāciju un piemērošanu, ja izpildīti Konvencijā paredzētie pieteikuma iesniegšanas nosacījumi.⁷ Konvencija paredz ECT izskatīt divu veidu lietas – starpvalstu lietas un individuālos iesniegumus. Attiecībā uz starpvalstu lietām – ikviena līgumslēdzējpuse var iesniegt ECT iesniegumu par Konvenciju un tās protokolu nosacījumu jebkuru pārkāpumu, ko izdarījusi kāda cita Konvencijas līgumslēdzēja puse.⁸ Savukārt attiecībā uz individuālajiem iesniegumiem – jebkura fiziska persona, nevalstiskā organizācija vai indivīdu grupa var iesniegt ECT iesniegumu, ja kāda no Konvencijas pusēm pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos.⁹ Papildus minētajam tiek paredzēta iespēja ECT sniegt konsultatīvu atzinumu, ja to prasījusi Ministru komiteja par Konvencijas vai tās protokolu interpretāciju,¹⁰ bet Konvencijas 16. protokola dalībvalstu augstākās tiesas vai tribunāli var lūgt ECT sniegt konsultatīvu atzinumu par pamattiesību, kas aizsargātas ar Konvenciju vai tās protokolu, principiālu interpretāciju, ja tā skar lietu, ko skata attiecīgā dalībvalstu tiesa.¹¹

Cilvēktiesības ES ir tā sauktais Ahileja papēdis. ES aizsākumos cilvēktiesību aizsardzība netika paredzēta. Tomēr laika gaitā cilvēktiesības ES tiesību sistēmā ir ieguvušas īpašu nozīmi. EST 1970. gadā Internationale Handelsgesellschaft lietā norādīja, ka pamattiesību aizsardzība ir daļa no vispārējiem tiesību principiem, ko aizsargā tiesa. Šādu tiesību aizsardzība, iedvesmojoties no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, ir jānodrošina ES.¹² Nold lietā 1974. gadā EST izveidoja skaidru sasaisti ar starptautiskajiem līgumiem par cilvēktiesību aizsardzību, attiecībā uz kuriem ES dalībvalstis ir sadarbojušās vai kurus tās ir parakstījušas. EST ieskatā, šādi līgumi var sniegt vadlīnijas attiecībā uz tiesībām, kas būtu jāaizsargā ar ES tiesību aktiem.¹³ Tam sekojoši Konvencijai tika piešķirta aizvien lielāka nozīme jautājumos, kas skar pamattiesības.¹⁴ No Māstrihtas līguma spēkā stāšanās atsauce uz Konvenciju ir atrodama pamatlīgumos; laika gaitā atsauces precīzā redakcija ir mainījusies, un pašreiz Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3. punkts nosaka, ka "pamattiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats".