Rīt, 3. jūnijā, notiks Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanas – vismaz pirmais šī svarīgā Saeimas uzdevuma mēģinājums.

Sagaidot šo dienu, "Jurista Vārds" piedāvā lasītājiem vairākus tematiski saistītus materiālus: nelielo pārskatu par vēlēšanām pieteiktajiem četriem kandidātiem turpina līdzšinējo Latvijas Valsts prezidentu ievēlēšanas procesa hronoloģija (šāds apkopojums veikts pirmo reizi!). Tēmu turpina Dr.iur. Jāņa Plepa pārdomas par to, cik īsti Valsts prezidentu Latvijā ir bijis (redakcijai pilnībā piekrītot viņa secinājumiem, uz žurnāla vāka atrodami tikai septiņi portreti), kā arī divu Valsts prezidenta institūcijas reformēšanas iniciatoru – Saeimas deputātu Dr.iur. Ringolda Baloža un Gunāra Kūtra – viedokļi. Tēmu noslēdz salīdzinoša pārskata tabula par valsts prezidentu ievēlēšanas kārtību piecās parlamentārās demokrātijas valstīs, kā arī 2011. gadā publiskotā Konstitucionālo tiesību komisijas atzinuma "Par valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros" secinājumi – kā atgādinājums par to, ka tiesībpolitiskas diskusijas par iespējamām pārmaiņām Valsts prezidenta institūcijā nav pēdējā brīža jaunums (turklāt noteikti jāatceras, ka dažādas idejas šai sakarā aktīvi virmoja arī Latvijas neatkarības pirmajā posmā – pirms Ulmaņa apvērsuma).

Šoziem saistībā ar Valsts prezidenta institūciju Saeimā notika arī debates par vēlēšanu procesu – proti, par iespēju noteikt, ka Valsts prezidenta vēlēšanas Saeimā notiek atklāti.

2014. gada 18. decembrī šādu iniciatīvu Saeimas prezidijam pieteica deputāti Dainis Liepiņš, Nellija Kleinberga, Juris Viļums, Jānis Ruks, Mārtiņš Šics un Mārtiņš Bondars, savukārt 2015. gada 28. janvārī grozījumus Satversmē iniciēja deputāti Gaidis Bērziņš, Einārs Cilinskis, Rihards Kols, Jānis Dombrava un Ilmārs Latkovskis.

Abos gadījumos tika piedāvāts Satversmes 36. pantu izteikt šādā redakcijā: "Valsts prezidentu ievēlē, atklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļu balsu vairākumu." Abos gadījumos Saeima pēc nelielām debatēm pieņēma lēmumu iesniegtos likumprojektus noraidīt, tos pat nenododot izskatīšanai komisijās. Tādējādi Valsts prezidents šobrīd turpina būt vienīgā amatpersona, par kuru Saeima balso aizklāti.

Savukārt, tuvojoties Valsts prezidenta vēlēšanu dienai, ir izskanējušas runas par to, ka parlamentārieši Satversmē viņu pašu konsekventi saglabāto aizklātās balsošanas principu tomēr varētu neievērot un savu izvēli vēlētājiem demonstrēt, piemēram, filmējot savas balsošanas zīmes.

Šāda iecere raisa bažas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas būtu satraucošs tiesiskā nihilisma piemērs, ja likumdevējs pats atklāti atkāptos no spēkā esošas tiesību normas ievērošanas (un kādu tiesisko apziņu tādā gadījumā lai sagaida no pārējiem sabiedrības locekļiem?). Otrkārt, gadījumā, ja ievērojama daļa Saeimas locekļu šādā veidā atklātu savu balsojumu, faktiski tiktu ierobežotas pārējo deputātu iespējas īstenot Satversmē noteikto aizklāto balsošanu, jo viņu izdarītā izvēle varētu tikt "izkalkulēta", atskaitot no rezultāta "nofilmētās" balsošanas zīmes. Treškārt, balsošanas procesa publiskošana aizklāta balsojuma apstākļos, visticamāk, ļautu apšaubīt balsošanas procesa likumību (kā to jau norādījis arī viens no Valsts prezidenta amata kandidātiem Egils Levits – Latvijas valststiesību šā brīža nozīmīgākā autoritāte).

Saeima noteikti arī turpmāk debatēs par nepieciešamību grozīt Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, padarot to par atklātu, un, iespējams, agrāk vai vēlāk pie šāda lēmuma nonāks. Tomēr šobrīd Satversme – saskaņā ar pašu parlamentāriešu vairākkārtēju lēmumu – šādu iespēju neparedz, un tas ir jāievēro.