"Jurista Vārdā" 21. aprīlī tika publicēts Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta tiesneša, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesora Dr.iur. Jāņa Neimaņa raksts "Objektīvās izmeklēšanas princips",1 kurā iztirzāts objektīvās izmeklēšanas princips kontekstā ar šā raksta autora agrāk publicētu eseju.2 J. Neimanis iebilda autora izteiktajai kritikai par praksē pastāvošo tiesas kontroles ierobežoto apjomu un norādīja, ka Augstākā tiesa ir iedibinājusi pareizu judikatūru, noteicot objektīvās izmeklēšanas principa saturu un attiecīgi kontrolējot tā piemērošanas pareizību zemāku instanču administratīvo tiesu darbībā.
Tā kā šā raksta autors aizsāka diskusiju ar īsu problēmas pieteikumu, šajā rakstā tiks sniegts izvērstāks pamatojums, kādēļ, autora ieskatā, administratīvajā procesā tiesā šobrīd ir izveidojušās vairākas ar tiesas kontroli saistītas problēmas, ko radījusi administratīvo tiesu pēdējo gadu prakse.
1. Tiesas kontrole un objektīvā izmeklēšana
Vispirms būtu jēdzieniski jānošķir tiesas objektīvā izmeklēšana, ko paredz objektīvās izmeklēšanas princips, no tiesas kontroles. Objektīvā izmeklēšana administratīvajā procesā tiesā ir būtiska tiesas īstenotās kontroles daļa, tomēr ar šo principu vien netiek izsmelts viss tiesas kontroles apjoms. Citiem vārdiem, "tiesas kontrole" ir plašāks jēdziens nekā "tiesas objektīvā izmeklēšana". Skaidrības labad vispirms būtu jāieskicē, ko vispārīgi nozīmē tiesas kontrole administratīvajā procesā.
Viens no Administratīvā procesa likuma pamatmērķiem ir pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām.3 Savukārt administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontroles īstenošana pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, kā arī privātpersonas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana un no publisko tiesību līguma izrietošo strīdu izskatīšana.4
Pakļautība tiesas kontrolei nozīmē tiesas kontroli pēc būtības. Tiesai principā ir jāizmeklē, jāpārbauda un jālemj par visiem lietas apstākļiem tādā pašā apjomā kā iestādei, kas izdevusi pārsūdzēto administratīvo aktu vai veikusi faktisko rīcību.5
Tiesas kontrole īsteno arī kādu citu Administratīvā procesa likuma pamatmērķi – nodrošināt tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās.6 Noteikums par tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu kopumā izsaka prasību pēc pareizas tiesību normu piemērošanas. Tiesību normu nekorekta piemērošana kaitē ne vien personas, bet arī sabiedrības interesēm, tāpēc tiesību normu pareiza piemērošana ir visas sabiedrības interesēs.7
Savukārt pareiza (Satversmei atbilstoša) tiesību normu piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu.8
Administratīvais process tiesā, pakļaujot administratīvos aktus tiesas kontrolei, dod vēl papildu impulsu iestādēm izdot tikai tādus administratīvos aktus, kuri iztur šo "kvalitātes kontroli" tiesā.9 Tādējādi tiesas kontrole administratīvajā procesā pilda arī zināmu disciplinējošu funkciju, jo ir vērsta uz iestādes pārvaldes darbības uzlabošanu perspektīvā.
Nav šaubu, ka tiesas kontrole ir komplekss process, kas ir balstīts uz juridiskā siloģisma struktūru. Vispirms tiek noteikts lietas faktiskais sastāvs (identificēti tie faktiskie apstākļi, kas ir būtiski prasījuma izlemšanai), ar pierādīšanas līdzekļu palīdzību tiek noskaidroti lietā nozīmīgie faktiskie apstākļi (veiktas izmeklēšanas darbības), lietas faktiskie apstākļi tiek juridiski kvalificēti un visbeidzot sasaistīti ar tiesību normā norādītajām tiesiskajām sekām. Tādējādi juridiskajā siloģismā balstīta sprieduma taisīšanā ietilpst kā faktisko apstākļu noskaidrošana (mazā premisa), tā arī tiesisko apstākļu noskaidrošana (lielā premisa) un to subsumpcija (slēdziena veidošana no abām premisām).
Vienlaikus ir atzīstama arī juridiskā siloģisma premisu saikne pirms galīgā slēdziena veidošanas. To faktisko apstākļu loku, kas konkrētajā lietā ir jānoskaidro (t.i., kuri fakti lietā būs tiesiski nozīmīgi), noteic tiesību normas hipotēze, savukārt tiesību normu piemērošana ir atkarīga no faktiskajiem apstākļiem. Līdz ar to veidojas zināms aplis, jo abas premisas atrodas savstarpējā mijiedarbē, un faktisko apstākļu izmeklēšanā ir nepieciešams zināms priekšspriedums par potenciāli piemērojamo tiesību normu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
