"Ja tu šo lasi, pēc vienas minūtes tu mirsi" – tā saucās latviešu mākslinieka Kristiana Brektes darbs, kas 2006. gadā tika izstādīts mākslas simpozijā Valmierā, bet jau pēc trim stundām sekoja zvans no Valmieras pilsētas domes un darbs tika novākts.¹ Savukārt Ginta Gabrāna darbs "Nazis, ar ko sagraizīt sev dirsu"² un nu jau bēdīgi slavenais Katrīnas Neiburgas "Leļļu operas" reklāmas plakāts 2007. gadā, kurā tika izmantots zēna kailfoto Latvijas Nacionālās operas izrādei, sabiedrībā radīja krasu viedokļu polarizāciju un pat sašutumu. Radikāla viedokļu polarizācija bija vērojama arī 2014. gada nogalē, kad tika uzvests mūzikls par Herbertu Cukuru³, bet 2015. gada maijā Stūra mājas pagalmā mākslinieku veidotajā izstādes "Disidents" instalācijā Krievijas vēstniecība Latvijā saskatīja krustā sistu Krievijas prezidenta Vladimira Putina lelli,⁴ kas raisīja plašu masu mediju ažiotāžu.

Tie ir tikai daži piemēri no Latvijas jaunāko laiku mākslas vēstures, kas liek vērst uzmanību uz tiem estētikas un tiesību filozofijas jautājumiem, kas nereti aktualizējas un ir sastopami arī tepat Latvijā – vai un kāda ir robežšķirtne starp mākslinieka radošo brīvību un tiesībām ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem paust savu viedokli, vienlaikus ievērojot un līdzsvarojot (turklāt fragmentētas sabiedrības) vispārpieņemtās uzvedības un tikumības normas.