Liepājas tiesas spriedums un reakcija uz to uzskatāmi parāda kazuistisko un tuvredzīgo domāšanu likumdošanas aktu jaunradē. Lūk, tiesībsargs pēkšņi nonācis pie atziņas, ka Krimināllikumā sods par konkrētu noziedzīgu nodarījumu ir pārāk maigs un vispār kriminālatbildībai par šo nodarījumu būtu atceļams noilgums. Kur idejas autors bija pirms gada, kad konkrēto pantu grozīja Saeima? Vai tā būtu jāuzskata par normālu praksi - pēc katra skaļāka notikuma atvērt slūžas jauniem normu un grozījumu plūdiem, turklāt ar tādu saturu, ko arī pirms tam nekas nebūtu traucējis izpētīt un noskaidrot? Tas pats ar Krājbankas likvidatora atlīdzību - pēkšņi atklājās, ka tā ir "nesamērīga izšķērdība", kaut gan kā Kredītiestāžu likuma autori, tā jebkurš cits katrā laikā būtu varējis paņemt kalkulatoru un izrēķināt, kāda atlīdzība pienāktos par katras Latvijā esošas bankas likvidāciju. Ja, nedod Dievs, Latvijā notiks kāds liels terora akts vai cits skaļš un smags noziegums, tad arī attapsimies, ka esošais sods par tādām lietām ir par maigu? Vai minētās normas būtu pieņemtas neizvērtējot, jo neviens neticēja, ka tās kādreiz nāksies piemērot?