Civillikums (turpmāk arī – CL) nosaka, ka paternitāti var noteikt trīs veidos: ar paternitātes pieņēmumu (prezumpcija), ar paternitātes brīvprātīgu atzīšanu vai tiesas ceļā. Turklāt katrs nākamais veids ir piemērojams tikai tad, ja ar iepriekšējo nav iespējams noteikt paternitāti. Vispirms ir jāraugās, vai bērna izcelšanās no tēva ir konstatējama ar paternitātes pieņēmumu.

Paternitātes pieņēmuma būtība ir ietverta Civillikuma 146. pantā, nosakot, ka par tēvu bērnam var uzskatīt bērna mātes vīru, ja bērns ir piedzimis laulības laikā vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu. Tāpat arī mātes jaunais vīrs, ja bērns dzimst mātes jaunajā laulībā pēc iepriekšējās laulības izbeigšanās, ir prezumējams kā bērna tēvs. Ja paternitāte nav konstatējama, izmantojot paternitātes prezumpciju, paternitāte ir nosakāma, piemērojot brīvprātīgu paternitātes atzīšanu (skat. CL 155. pantu).

Paternitātes brīvprātīga atzīšana ir īpašs ģimenes tiesisks akts, kuram piemīt darījuma spēks¹ un ar kuru tiek pieņemts, ka vīrietis, kurš atzīst bērnam paternitāti, ir bērna bioloģiskais tēvs. Ja paternitāte nav nosakāma arī ar paternitātes atzīšanu, tā tiek noteikta tiesas ceļā (skat. CL 154., 157. pantu). Paternitāte, kura ir noteikta ar pieņēmumu vai brīvprātīgu atzīšanu, ir apstrīdama, turpretī tiesas ceļā noteiktā paternitāte nav apstrīdama (skat. CL 159. pantu).

Ne vienmēr ar paternitātes pieņēmumu noteiktais tēvs vai brīvprātīgi paternitāti atzinušais tēvs būs arī bērna bioloģiskais tēvs. Līdz ar to tiesiskais stāvoklis var neatbilst bioloģiskajai patiesībai, un tas savukārt var būt par iemeslu paternitātes apstrīdēšanai.

I. Bērna mātes un bērna mātes vīra tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu

Bērna mātes vīrs var apstrīdēt nepatiesu paternitātes pieņēmumu divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa. Bērna mātes vīrs ir visvairāk ieinteresētā persona, lai apstrīdētu bērna izcelšanos, jo uz viņu gulstas pienākumu slogs (rūpes par bērnu utt.), kas tiek viņam uzlikts kā bērna tiesiskajam tēvam, kā arī tas ir saistīts ar mantošanas tiesībām, ko līdz ar paternitātes noteikšanu iegūst bērns kā likumiskais mantinieks. Civillikuma 149. panta kontekstā lietotais vārds "uzzināja" ir vērtējams kā šaubu rašanās brīdis ar pietiekami pamatotu ticamības pakāpi, ka bērns varētu nebūt cēlies no bērna mātes vīra. Tas nepieprasa neapstrīdamu ziņu iegūšanu (piemēram, ekspertīzi ar DNS metodi), bet gan pamatotu šaubu rašanos. Ekspertīžu rezultātu uzzināšanas brīdi nevar uzskatīt par apstrīdēšanas termiņa sākuma brīdi, ja bērna mātes vīram jau krietni agrāk pastāvēja pamatotas šaubas par bērna izcelšanos no viņa un ja prasības termiņš šī iemesla dēļ ir nokavēts. Ja prasības celšanas termiņš ir nokavēts, tas vairs nav atjaunojams.²

Tādas pašas tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu kā bērna tēvam ir arī bērna mātei. Lai gan bērna mātei sava bērna tēvs vienmēr būtu jāzina, taču gadījumos, ja bērna mātei bērna ieņemšanas laikā ir bijuši seksuāli sakari ar vairākiem vīriešiem un viņai līdz šim nebija zināms, kurš ir patiesais bērna tēvs, taču viņa ir uzzinājusi faktus, kas ļauj noteikt bērna bioloģisko tēvu, likumdevējs ir devis iespēju arī mātei apstrīdēt nepatiesu paternitātes pieņēmumu. Kā atzīmējis Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments (turpmāk – Senāts), bērna māte zaudē prasības tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu, ja bērns ir sasniedzis pilngadību. Līdz ar pilngadības sasniegšanu bērns iegūst rīcībspēju, kas ļauj bērnam pašam aizstāvēt savas intereses un aizskartās tiesības.