Līdz ar Eiropas Komisijas Deklarāciju procedūru starpvalstu sarunu risināšanai un nolīguma noslēgšanu starp dalībvalstīm un trešajām valstīm regulē divi tiesību akti – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regula (EK) Nr. 662/2009, ar ko izveido procedūru sarunu risināšanai starp dalībvalstīm un trešajām valstīm par konkrētiem jautājumiem saistībā ar tiesību aktiem, kas piemērojami līgumiskām un ārpuslīgumiskām saistībām,⁵ un Padomes 2009. gada 7. jūlija Regula Nr. 664/2009, ar ko izveido procedūru sarunu risināšanai un divpusēju nolīgumu noslēgšanai starp dalībvalstīm un trešajām valstīm par jurisdikciju, spriedumu un lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās, lietās par vecāku atbildību un uzturēšanas saistību lietās, un tiesību aktiem, kas piemērojami uzturēšanas saistību lietās.⁶ Minēto regulu nosaukumi atspoguļo to piemērojamību, kas nozīmē, ka ne visu tiesiskās palīdzības līgumos esošo civillietu jautājumu pārskatīšanai ir piemērojamas minētās regulas, jo, piemēram, ar Brisele I regulētie jautājumi neietilpst to regulēšanas priekšmetā, tomēr Eiropas Komisija ir paudusi uzskatu, ka ES dalībvalstīm būtu jāvērtē arī neatbilstības tādos jautājumos kā jurisdikcija, atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās.

Latvijas pienākums nodrošināt līgumu pārskatīšanu izriet arī no Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 351. panta, kas nosaka dalībvalstīm pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu nesaderību starp ES tiesībām un nolīgumiem, kurus dalībvalstis noslēgušas savā starpā ar trešajām valstīm pirms 1958. gada 1. janvāra vai arī attiecībā uz kandidātvalstīm – pirms pievienošanās ES.⁷

Ja tiek uzsākta tiesiskās palīdzības līgumu pārskatīšana, jākonstatē būtiskās pretrunas starp tiesiskās palīdzības līgumiem un ES privāttiesībām, to raksturīgākajiem noteikumiem.

Vēl jo vairāk – tiesiskās palīdzības līgumi noslēgti laikā, kad Latvijā nebija attīstīta izpratne par starptautiskajām privāttiesībām, un gan tiesiskās palīdzības līgumu uzbūve, gan saturs ir izteikti līdzīgi savulaik PSRS noslēgtajiem tiesiskās palīdzības līgumiem ar sociālistiskajām valstīm.⁸ Ņemot vērā minēto, ir vēlama ne tikai tiesiskās palīdzības līgumu ES privāttiesībām atbilstības vērtēšana, bet arī to atbilstība nacionālajām tiesībām.

Līgumu attiecināmība uz pilsoņiem un nepilsoņiem

Dr.iur. Irēna Kucina 2013. gada 30. jūnija publikācijā "Ieskats tiesiskās palīdzības līgumu neviennozīmīgā interpretācijā" aizskāra jautājumu par tiesiskās palīdzības līgumu piemērojamību attiecībā uz Latvijas Republikas nepilsoņiem, t.i., vai fakts, ka tiesiskās palīdzības līgumu pirmie panti satur norādi uz pilsoņiem, nozīmē, ka tiesiskās palīdzības līgumu nodrošināto tiesisko aizsardzību bauda tikai pilsoņi.⁹

Lai ilustrētu aplūkojamo jautājumu, kā piemērs tiks izmantots 1995. gada 26. janvāra Līgums starp Latvijas Republiku un Baltkrievijas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās¹⁰ (turpmāk – Līgums ar Baltkrieviju). Līguma ar Baltkrieviju 1. pants nosaka, ka "vienas Līgumslēdzējas Puses pilsoņiem otras Līgumslēdzējas Puses teritorijā ir tāda pati viņu personisko un mantisko tiesību tiesiskā aizsardzība kā otras Līgumslēdzējas Puses pilsoņiem".