1. Septembris 2015 /NR. 34 (886)
Skaidrojumi. Viedokļi
Individuālais paziņojums, kas skar citu personu tiesības un pienākumus
6
Mārcis Krūmiņš
LU Juridiskās fakultātes lektors, zvērināts advokāts, “Skudra un Ūdris advokātu birojs”  

Vēlme uzrakstīt šo rakstu radās pavisam nejauši. Tas notika pēc tam, kad darba procesā nācās saskarties ar problēmu, kurai pēc savas būtības nemaz nevajadzētu būt problēmai. Turpmāk tiks apskatīts Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likums, kas pēc savas būtības ir likums, kurš nosaka kārtību, kādā Latvijā esošās personas gūst visaptverošu informāciju par to tiesībām un pienākumiem.

Viens no darba autoriem, kurš nav minēts kā darba autors, vēlējās Latvijas iedzīvotājiem un arī komersantiem darīt zināmu to, ka viņš ir konkrēta darba autors, bet pie darba nav minēts viņa vārds. Pēc loģikas, lai persona oficiāli varētu paziņot to, ka tā ir konkrēta darba autors, jo tas rada pienākumus kā trešajām personām attiecībā uz autora darba izmantošanu, tā arī pašam autoram, autors pats informē sabiedrību par to, ka viņš ir autors konkrētam(-iem) darbiem. Ja visi darba autori tiek minēti, darbu pirmo reizi izziņojot, nav nekādu jautājumu, jo sabiedrība ir informēta par konkrētā darba autoru vai autoriem. Citādi ir tad, ja autora vārds nav minēts. Ja darbs tiks izziņots, bet personas vārds nebūs zināms un tiks pierakstīts, ka tā autors nav zināms, neviens nenesīs nekādu atbildību par vārda neminēšanu, kā to paredz Autortiesību likums.1 Autors nesaņems tam pienākošos autoratlīdzību, ja tāda būs paredzēta likumā, kā arī turpmākie darba lietotāji sniegs nepareizu un sagrozītu informāciju par autora tiesību piederību. Vēl sliktāka situācija var rasties tajos gadījumos, kad sabiedrības locekļi ir informēti par to, ka konkrētā darba autors ir viena persona, bet pēc kāda mazāka vai ilgāka laika perioda noskaidrojas, ka konkrētā darba autors ir pavisam cita persona vai arī cita persona ir darba līdzautors, kā tas ir apskatāmajā gadījumā. Problēmas nerastos tad, ja būtu tiesas spriedums un tas uzliktu par pienākumu informāciju par autora tiesību piederību vai līdzautorību publicēt oficiālajā laikrakstā. Bet kā būt tajos gadījumos, kad starp iesaistītajām personām (autoriem) tiek panākta vienošanās līdz tiesai un tiesas spriedums nemaz nav vajadzīgs? Vai tad minētā informācija nav publicējama oficiālajā laikrakstā, lai tiktu informēta sabiedrība par to, ka konkrētam darbam ir autors, cits autors vai arī darbam ir līdzautors(-i)? Apskatāmajā gadījumā tā arī notika.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
6 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Proficius Aliri
3. Septembris 2015 / 15:36
0
ATBILDĒT
Paziņojums oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” nav vienkāršs personas vēlmes darīt zināmu Latvijas iedzīvotājiem un komersantiem noteiktu informāciju izpaudums. Jāatceras, ka oficiālā publikācija ir publiski ticama un saistoša. Turklāt, tiklīdz informācija ir publicēta, sāk darboties prezumpcija – neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto oficiālo paziņojumu nezināšanu (OPTIL 2.panta otrā daļa). Tādējādi likums nosaka visām personām pienākumu zināt oficiālo publikāciju. Lai ierobežotu šādas informācijas apjomu, likumdevējs ir tiešā tekstā noteicis, ka privātpersonu informācija publicējama oficiālajā izdevumā tikai tad, ja “to oficiālu publicēšanu paredz ārējie normatīvie akti” (OPTIL 10.panta pirmā daļa). Tādējādi skaidri saskatāms, ka tas ir izņēmuma rakstura noteikums. Apšaubāma ir pieļaujamība publicēt citu informāciju (pat analoģijas rezultātā), jo tas ietekmē tiesisko noteiktību, citu privātpersonu tiesības zināt, ka šāda informācija tām ir jāzina. Ja likums neparedz noteiktas informācijas publicēšanu oficiālajā izdevumā, vai tad var prasīt, lai citas privātpersonas nepieciešamības gadījumā pārbaudītu, vai attiecīga informācija nav publicēta (piem., izmantojot rakstā minēto autora darbu, persona varētu neiedomāties pārbaudīt oficiālās publikācijas, jo likums šādu paziņojumu neparedz). Jau šobrīd pienākums zināt oficiālās publikācijas ir drīzāk utopija, nevis tiesiska realitāte. Padarot informācijas apjomu neierobežotu, šāda prezumpcija vēl vairāk tiktu degradēta. Tādā gadījumā, kurš gan varētu liegt publicēt informāciju par laulībām, miršanu, jebkādas kustamas mantas piederību u.tml.
Autora apgalvojums, ka to, “ka likumdevējs ir vēlējies paplašināt sniegtās informācijas apjomu oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, norāda likuma nosaukums [..]” un “likuma virsraksts norāda uz to, ka likums ir domāts ne tikai publikācijām no valsts puses, bet arī tādai informācijai, ko sniedz tiesību subjekti un kas nav saistīta ar valsts vai pašvaldību izdotajiem tiesību aktiem”, domājams, ir pārsteidzīgs. Likuma virsraksts atspoguļo likuma satura (precizēts 3.lasījumā). Oficiāla publikācija ir visa oficiālajā izdevumā publicētā informācija (OPTIL 2.panta pirmās daļas 1.teikums); privātpersonu paziņojumi, sludinājumi un cita informācija ir viens no oficiālās publikācijas veidiem – oficiālais paziņojums (OPTIL 10.panta pirmā daļa). Savukārt tiesiska informācija (protams, arī lielākā daļa oficiālo publikāciju ir “tiesiska” informācija), kas nav oficiāla publikācija, likuma ietvaros varētu būt sistematizētie tiesību akti (OPTIL 16.pants). Likuma nosaukums nav pamats publicējamās informācijas apjoma paplašināšanai.
Name
2. Septembris 2015 / 16:26
0
ATBILDĒT
Ģeniāls ievads: "Vēlme uzrakstīt šo rakstu radās pavisam nejauši."
sm.
1. Septembris 2015 / 13:02
0
ATBILDĒT
Interesanta situācija. Vai pareizāka kārtība nebūtu iesniegt tiesā pieteikumu par juridiska fakta konstatēšanu? Un pēc tam uz tiesas sprieduma pamata konstatēto faktu paziņot. Jo pretējā gadījumā arī nepatiesi autori varētu sākt publicēt paziņojumus par savu autora statusu.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 3
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties