Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmajai daļai Satversmes tiesas kompetencē esošo lietu izskatīšanas procesuālo kārtību galvenokārt regulē Satversmes tiesas reglaments un Satversmes tiesas likums. Latvijas apstākļos par pierastu nav iespējams nosaukt situāciju, kad lietu izskatīšanas procesuālo kārtību tiesās regulē ne tikai likumdevēja pieņemts likums, bet arī Satversmes tiesas reglaments, ko pieņem pati Satversmes tiesa. Tas liek uzdot jautājumu par Satversmes tiesas reglamenta juridisko dabu, kas Latvijas tiesību zinātnē līdz šim īsti nav ticis pētīts.

Autors turpmāk rakstā pamatos savu izvirzīto tēzi, ka Satversmes tiesas reglaments ir uzskatāms par sui generis ārēju normatīvo aktu, un paskaidros, kāpēc Satversmes tiesai ir atzīstamas tiesības izdot ārēju normatīvo aktu, radot fundamentālu konstitucionālo tiesību precedentu, kura dēļ ir konstatējama konstitucionālā tradīcija post factum. Tāpat rakstā tiks aplūkots, kā likumdevējs izšķīrās par labu risinājumam, ka Satversmes tiesas reglaments regulē lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Raksta mērķis, ņemot vērā Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa lēmumu par lietas ierosināšanu saistībā ar Latvijas Bankas tiesībām izdot ārējus normatīvos aktus,¹ ir arī raisīt diskusiju par institūcijām, kurām demokrātiskā un tiesiskā valstī likumdevējs var deleģēt tiesības izdot ārējus normatīvos aktus.

1. Satversmes tiesas reglaments kā lietu izskatīšanas procesuālās kārtības regulētājs

Ideja par to, ka Satversmes tiesas reglaments varētu regulēt ne vien Satversmes tiesas iekšējo struktūru un darba organizāciju, bet arī lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, parādījās tikai brīdī, kad darbu pie Satversmes tiesas likumprojekta uzsāka 6. Saeima.² Tā neakceptēja 5. Saeimas laikā izstrādātajā likumprojektā ietverto risinājumu, ka lietu izskatīšanas procesuālo kārtību līdzās Satversmes tiesas likumam noteiktu arī Civilprocesa kodeksa normas.³ Tā vietā tika izstrādāts likumprojekts, kurš noteica, ka lietu izskatīšanas procesuālo kārtību noteiks Satversmes tiesas likums un Satversmes tiesas procesa likums. Savukārt līdz pēdējā likuma pieņemšanai – Satversmes tiesas reglaments.⁴ Sagatavotais likumprojekts tika izskatīts ļoti ātri. No tā izskatīšanas pirmajā lasījumā līdz spēkā stāšanās brīdim 1996. gada 28. jūnijā pagāja vien nepilni pieci mēneši, un tā pieņemšanas gaitā attiecībā uz veidu, kādā vispārīgi tiks regulēta lietu izskatīšanas procesuālā kārtība, nekādas būtiskas izmaiņas netika veiktas.⁵

Tādējādi sākotnējais – 6. Saeimas laikā izstrādātais – Satversmes tiesas likums paredzēja, ka līdz ar Satversmes tiesas procesa likuma spēkā stāšanās brīdi Satversmes tiesas reglamentam vairs nevajadzētu regulēt lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Tomēr Satversmes tiesas procesa likums tā arī netika pieņemts, un Satversmes tiesas reglaments vēl aizvien regulē lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Iemesli, kāpēc formālais likumdevējs izšķīrās par šādu soli, tiks noskaidroti raksta turpinājumā.

Galvenais iniciators šādam formālā likumdevēja lēmumam bija Eiropas komisija par demokrātiju caur likuma spēku (turpmāk – Venēcijas komisija). Tā norādīja, ka nav nepieciešams izstrādāt Satversmes tiesas procesa likumu, bet gan būtiskākos procesuālos jautājumus ietvert Satversmes tiesas likumā un pārējos atstāt pašas Satversmes tiesas kompetencē, regulējot tos savā reglamentā.⁶ Tās iniciatīvu pārņēma un tālāk Saeimā virzīja Satversmes tiesa, kura izstrādāja likumprojektu par grozījumiem Satversmes tiesas likumā, iestrādājot tajā Venēcijas komisijas iniciatīvu.⁷

Satversmes tiesas sagatavotais likumprojekts 7. Saeimā tika iesniegts 2000. gada 14. jūnijā.⁸ Kā minējis toreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītājs⁹ Aivars Endziņš, tad Satversmes tiesas procesa likumprojekts netika izstrādāts, jo vairāki eksperti uzskatīja, ka tas nav nepieciešams tāpēc, ka pasaules praksē atsevišķi konstitucionālo tiesu procesu regulējoši likumi nepastāv.¹⁰ Tāpēc likumprojekts paredzēja, ka Satversmes tiesas likumā tiks iestrādātas visnepieciešamākās procesuālās normas, savukārt reglamentā – tikai gluži tehniskās.¹¹ Tomēr šāds risinājums tolaik netika arī viennozīmīgi atbalstīts, un likumprojekta izskatīšanas gaitā pret to iebilda Tieslietu ministrija. Tā uzstāja, lai Satversmes tiesas reglaments nesaturētu ārējās tiesību normas un lai tās tiktu ietvertas Satversmes tiesas likumā, ja Satversmes tiesas procesa likuma izstrādi uzskatītu par nelietderīgu.¹² Minētais tika pamatots, atsaucoties uz varas dalīšanas principu, kas liedzot Satversmes tiesai izdot ārējus normatīvos aktus. Proti, Satversme nepiešķir Satversmes tiesai normatīvo aktu jaunrades tiesības.¹³

Lai netiktu pārkāpts varas dalīšanas princips, Tieslietu ministrija piedāvāja četrus priekšlikumus,¹⁴ no kuriem par atbilstošāko tā atzina risinājumu, ka Satversmes tiesa pati izstrādātu savu reglamentu un to apstiprinātu Saeima ar lēmumu.¹⁵ Tomēr toreiz tas netika atbalstīts. Pret šādu priekšlikumu iebilda Saeimas Juridiskā biroja vecākā konsultante Gunta Višņakova, likumprojekta referents Linards Muciņš un Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Aivars Endziņš.¹⁶

Arī 7. Saeimas deputāti piekrita, ka Venēcijas komisijas un Satversmes tiesas iniciatīva ir atzīstama par labu, jo tā tika apstiprināta visos trīs lasījumos, kuros minētais likumprojekts tika izskatīts. Tādējādi likumdevējs ar 2000. gada 30. novembra grozījumiem Satversmes tiesas likumā izšķīrās, ka Satversmes tiesas procesa likums netiks izstrādāts, nosakot Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmajā daļā, ka tā vietā lietu izskatīšanas procesuālo kārtību patstāvīgi regulēs Satversmes tiesas reglaments.¹⁷ Minētā tiesību norma līdz pat šim brīdim nav tikusi grozīta, un redakcijā, kādā to Saeima pieņēma ar 2000. gada 30. novembra grozījumiem Satversmes tiesas likumā, tā ir spēkā arī šobrīd. Tātad Satversmes tiesas likumā jau nepilnus deviņpadsmit gadus ir noteikts, ka Satversmes tiesas reglaments regulē lietu izskatīšanas procesuālo kārtību, no kuriem četrpadsmit gadus – patstāvīgi.

2. Satversmes tiesas reglaments kā sui generis ārējs normatīvais akts

Lietu izskatīšanai nepieciešamās procesuālās tiesību normas ir ietvertas ne vien Satversmes tiesas likumā, bet arī pašas Satversmes tiesas pieņemtajā Satversmes tiesas reglamentā.