2010. gada 16. novembrī Latvijas bijušais tieslietu ministrs un tiesnesis Aigars Štokenbergs, jautāts, vai "ķēķa" skandāls (2007. gada skandāls, kas bija saistīts ar klajā laisto telefonsarunu apkopojumu Jāņa Brūkleņa grāmatā "Tiesāšanās kā ķēķis" un skāra ļoti daudzus tiesu varas profesijas pārstāvjus³ – aut. piezīme) ir mainījis tiesnešu un advokātu attiecības, norādīja, ka tiesnešu un advokātu "ķēķis" novērojams aizvien, komentējot, "[..] ka cilvēki, kas kādreiz bijuši tiesneši, bet tagad darbojas kā advokāti, tomēr turpina apmeklēt savus bijušos kolēģus un, protams, tīri neformāli mēģina ietekmēt lietās spriedumus, kas ir pilnīgi nepieļaujami".⁴

Rakstā analizēti jautājumi par tiesneša doto svinīgo solījumu jeb zvērestu un tā rādītām saistībām un pienākumiem pret tiesneša amatu un par iespējamiem profesionālās darbības ierobežojumiem, lai tiesnešu pāreja citā profesijā neradītu šaubas par tiesu varas kā sistēmas neatkarību un objektivitāti. Rakstā ar profesionālo darbību saprasta gan nereglamentēto juridisko profesiju darbība, gan darbs advokatūrā, turklāt uz pēdējo rakstā akcentēts visvairāk.

Interešu konfliktu iespējamība tiesneša darbībā pēc sava amata atstāšanas

Likumdevēja mērķis, nosakot Satversmē ikviena tiesības uz juridisko palīdzību kā tiesību uz taisnīgu tiesu, balstās uz vienu no svarīgākajiem nacionālo un starptautisko tiesību principiem – taisnīguma principu. Eiropas Savienības pamattiesību hartas⁵ 47. panta otrā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības saņemt konsultāciju, kā arī tiesības uz aizstāvību un pārstāvību. Tādējādi tiesības uz kvalificētu juridisko pārstāvību ir personas (gan fiziskās, gan juridiskās) pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību īstenošanu.⁶

Lai runātu par interešu konflikta situācijām tiesneša profesionālajā darbībā pēc sava amata atstāšanas, ir jānorāda, ka tiesneši pēc amata atstāšanas visbiežāk izvēlas pievienoties advokatūrai, kas gluži kā tiesneša amats arī ir tiesu varai piederīga profesija. Tomēr starp visām tiesu varas profesijām⁷ ir viena būtiska atšķirība – zvērināti advokāti pretēji pārējo četru profesiju pārstāvjiem nav uzskatāmi par valsts amatpersonām, jo atbilstoši Advokatūras likumā noteiktajam piekopj brīvo profesiju.⁸ Turklāt neviena no piecām tiesu varas profesijām nenodarbojas ar komercdarbību – advokāti, notāri un tiesu izpildītāji ir pašnodarbinātas personas atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu",⁹ bet tiesnešiem un prokuroriem ir ierobežotas iespējas nodarboties ar finanšu un saimnieciskiem jautājumiem. Tādēļ likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"¹⁰ regulējumu, kurš nosaka tiesneša ierobežojumus, kas attiecas uz komercdarbību, nevar attiecināt uz advokāta praksi, kas nav komercdarbība.