27. Oktobris 2015 /NR. 42 (894)
Skaidrojumi. Viedokļi
Mēģinājums ierobežot advokatūras tiesības – drauds tiesiskas valsts būtībai
19
Gvido Zemribo
zvērināts advokāts 
Gerda Audže
zvērināta advokāta palīdze, zvērinātu advokātu biroja “VARUL” jaunākā juriste 

Raksts ir komentārs par Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta spriedumu lietā Nr. SKA-237, kurā pausta tēze: "Pacientu tiesību likuma 10. panta otrā daļa noteic, ka informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar viņa rakstveida piekrišanu, izņemot likumā noteiktos gadījumus. Tādējādi nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka informāciju ir pieprasījis advokāts juridiskās palīdzības sniegšanas ietvaros, kā pilnvarojuma apliecinājumu iesniedzot orderi, jo nav pamata prezumēt, ka klients, pilnvarojot advokātu sniegt viņam juridisko palīdzību saistībā ar medicīnas tiesību jautājumiem, automātiski ir piekritis arī savu sensitīvo datu apstrādei."

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
E-ŽURNĀLS
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
Pirkt vai atvērt ar kodu
vai
autorizējies, ja žurnāls jau tavs
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
19 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Proficius Aliri
28. Oktobris 2015 / 21:30
0
ATBILDĒT
Diezgan pārspīlēti atspoguļots salīdzinoši specifisks jautājums, nevajadzīgi paplašinot to līdz pat absurdam “draudam tiesiskas valsts būtībai”. Advokāta orderis tomēr nav kaut kāds augstākās varas izdots dokuments, kura priekšā atveramas visas durvis. Secinājums, ka “orderim vispār nav nekādas nozīmes, jo jebkurā likumā var noteikt ierobežojumu”, un normatīvo aktu analīze kopumā liek aizdomāties par vispārīgo un speciālo tiesību normu mijiedarbības neapzināšanos vai pat tiesību normu hierarhijas īpatnēju skatījumu. Tas, ka likumā “Par tiesu varu”, Advokatūras likumā vai procesuālajos likumos ir noteikts kaut kāds regulējums, nenozīmē, ka citā likumā nevar paredzēt no tā izņēmumus, paredzēt citu regulējumu specifiskai situācijai u.tml.
Ordera būtiskums un riski pietiekami uzskatāmi tika vērtēti jau 2008.gadā publicētajā Danas Rones pētījumā “Latvijas advokatūras sistēmas darbības izvērtējums, tās loma juridiskās palīdzības sniegšanā un attīstības perspektīvas” (sk. 66. un turpm. lpp.). Tajā pieminēts risks, ka advokāts var sev izrakstīt orderi, lai gan patiesībā klients viņu nav pilnvarojis. Klients nezina, kādi orderi viņa vārda izrakstīti. Tāpat pausts viedoklis, ka orderis “ir savā ziņā lieks dokuments”. Tā kā orderis apliecina, ka advokāts sniedz juridisko palīdzību, tad šādu faktu tikpat labi apliecina pati advokāta klātbūtne un esība lietā (procesā).
Papildus vēl varētu norādīt, ka, prasot īpašu pilnvarojumu atsevišķās situācijās, klients tiek pasargāts no tā, ka advokāts varētu nepaskaidrot klientam tiesības neļaut arī pašam advokātam uzzināt klienta sensitīvos datus, vai arī no tā, ka advokāts šādas klienta tiesības vienkārši nezina…
Jurčiks > Proficius Aliri
29. Oktobris 2015 / 15:29
0
ATBILDĒT
Šie riski ir seni ka pasaule un neba jau 2008.gadā tie pēkšņi radās vai tika atklāti. Tieši tāpat kā advokatūras mērķi un būtība. Jautājums patiesībā ir ļoti vienkāršs un, starp citu, arī tikpat vecs kā pasaule:

Vai iziet no pieņēmuma, ka cilvēki savā būtībā ir krāpnieki un tādēļ ar likumiem jācenšas šīs krāpnieciskās tendences nocirst jau saknē (koncepcija, kuru literatūrā reizēm mēdz dēvēt par "preventīvo justīciju")?

Vai arī iziet no pieņēmuma, ka neviens nav krāpnieks, kamēr netiek pierādīts pretējais, un sodit katru krāpnieku individuāli?

Pa starpām varētu arī apsvērt arī jautajumu par to, kas ir svarīgāks kā absolūtais princips - krāpņiecības novēršana (kas preventīvām metodēm nav sasniedzams šākātā), vai tomēr iespēja cilvēkam saņemt juridisko palīdzību situācijā, kad rakstveida pilnvaras izsniegšana kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējama?

P.S. Kā jau rakstīju iepriekš, nenoliedzu, ka advokatūrā ir pārāk daudz melno avju, kurām tur nevajadzētu būt, taču tas, kā tikt no viņām vaļā, ir cits jautājums.
Jurčiks > Jurčiks
29. Oktobris 2015 / 15:38
4
ATBILDĒT
Starp citu, šis jautājums ir skatāms kontekstā ar jurista profesijas komerciālo degradāciju, kas raksturīga kapitālistiskajai sabiedriskajai iekārtai. Juristam, tāpat kā ārstam, ir pienākums kalpot noteiktam mērķim. Mēŗkis ir PALĪDZĒT cilvēkam. Tā ir kalpošana kā sociālais pienākums. Tāpēc jau vēsturiski bija tā, ka juristi un ārsti saņemā nevis darba algu, bet HONORĀRU. Tagad ienākums kļuvis par karali un palīdzēšana ir sekundāra, un tā arī ir advokatūras pamatprobēma...

Un vēl - turpinot analoģiju ar ārstu - vai ejot pie ārsta pēc palīdzības, jūs arī viņam atteiksieties stāstīt par savām veselības problēmām?
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 16
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties