"Rītausmas reids"1 ir tipisks konkurences aizsardzības iestāžu veikts pasākums, tām izmeklējot konkurences normu pārkāpumus. "Rītausmas reids" notiek bez iepriekšēja brīdinājuma, un tā laikā policija var lietot spēku, lai īstenotu iestādes tiesības iegūt un izpētīt tirgus dalībnieka dokumentus, tostarp elektroniski glabātu informāciju. Iestāde turklāt var pieprasīt rakstveida vai mutvārdu paskaidrojumus no tirgus dalībnieka darbiniekiem. Iejaukšanās privāttiesību subjekta dzīvē ir tik intensīva, ka tā ir pakļauta tiesas kontrolei. Rakstā aplūkotas aktuālās problēmas, tiesai kontrolējot Konkurences padomes "rītausmas reidu" pamatojumu un pārmeklēšanas "tematiskās robežas".
Šobrīd pastāvošais regulējums
Konkurences likuma 9. panta piektās daļas 4. un 5. punkts noteic Konkurences padomes tiesības veikt pārmeklēšanu attiecīgi "tirgus dalībnieka" un "citu personu" "[..] īpašumā, valdījumā vai lietošanā esošajās neapdzīvojamās telpās, transportlīdzekļos, dzīvokļos, būvēs un citos kustamos un nekustamos objektos". To iestāde var darīt, "pamatojoties uz tiesneša lēmumu".
Tiesneša lēmumu regulē Konkurences likuma 9.1 panta pirmā daļa:
"Par atļauju veikt šā likuma 9. panta piektās daļas 4. un 5. punktā minētās darbības lemj rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis pēc Konkurences padomes juridiskās adreses.2 Tiesnesis 72 stundu laikā izskata izpilddirektora iesniegumu un citus dokumentus, kas pamato nepieciešamību veikt šīs darbības, uzklausa Izpilddirekcijas amatpersonas un pieņem lēmumu par darbību atļaušanu vai par atteikumu."
Tiesneša lēmumu var pārsūdzēt tiesas priekšsēdētājam (9.1 panta trešā daļa), kura lēmums ir galīgs (9.1 panta ceturtā daļa). Tik pieticīga regulējuma apstākļos izšķiroši svarīga ir tiesas vēlme un gatavība konkretizēt augstas abstrakcijas principus un ad hoc "radīt" šai lietu kategorijai piemērotu procesu.
Tiesas prakse
"Rītausmas reidu" atļauju materiāli tiesā tiek klasificēti kā ierobežotas pieejamības informācija. Izmeklēšanām pakļautie tirgus dalībnieki par tām publiski runā nelabprāt. Tādēļ prakse ir visai netransparenta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
