(..) tas , kas rakstīts valsts pamatlikumu grāmatās, ir tikai vienas zināmas valsts satversme un nevar dot atbildi uz jautājumu, kas ir pašas satversmes būtne un jēdziens.

Ja šo jautājumu liek priekšā tieslietu pratējam, juristam, viņš atbildēs apmēram tā: "Konstitūcija (valsts satversme) ir līgums, kuru slēgušas savā starpā augstākā valsts vara un tauta un kurš nosaka pamatus likuma došanai un zemes pārvaldīšanai." Bet, tā kā pastāv republikāniskas konstitūcijas, tad atbilde tiks varbūt dota vēl vairāk vispārējos teicienos, piemēram: "Konstitūcija ir kādā zemē pasludinātais pamatlikums, kurš nosaka tautu sabiedrisku tiesību nokārtošanu jeb organizāciju."

Bet visas šādas un tām līdzīgas formālas tiesiskas jeb juridiskas atbildes tikpat tālu nost no īstās atbildes uz mūsu jautājumu kā likumu grāmatās dotie nosacījumi, jo viņas dod tikai ārēju aprakstu par to, kā parādās satversmes un kādus nolūkus viņas grib sasniegt, bet neaizrāda uz to, kas viņas īsti pēc savas būtnes. Šīs atbildes dod pamatojumus, aprāda tās zīmes, pēc kurām tiesiski var pazīt konstitūcijas jeb satversmes, bet nerunā par šādu satversmju kodolu. Tādas atbildes atstāj mūs nezināšanā par to, vai kāda zināma satversme laba vai nelaba, vai tā vispār iespējama vai neiespējama, vai tai ilgs mūžs būs vai ne. Viss tas ir izzināms tikai no pašas satversmes kodola un būtnes. (..) Satversmes jēdziens – tas ir galvenais avots, no kura izverd visas satversmes māksla un gudrība it kā pati no sevis, par to katrs varēs pārliecināties, tiklīdz pāriesim uz šo jēdzienu.

Jautājums ir: Kas ir satversme, kāda viņas būtne un jēdziens? Lai dabūtu atbildi, mums jāmeklē tādi līdzekļi, pie kādiem vispār jāgriežas, kad grib iegūt pareizu uzskatu uz kaut kādu parādību. Līdzeklis ļoti vienkāršs. Jāsalīdzina tās parādības, kuru jēdzienu grib dabūt, ar citām viņām līdzīgām parādībām un tad jānotver un jāapzīmē skaidri un noteikti viss, ar ko atšķiras šīs parādības vienas no otrām.

Izlietojot šādu līdzekli jeb metodi mūsu gadījumā, jājautā, ar ko atšķiras viens no otra satversme un likums?

Abiem, satversmei un likumam, ir acīmredzot daudz kopēja. Satversmei vajaga būt likuma spēkam, tātad viņai vajaga būt arī likumam. Bet viņa nevar būt tikai likums vien, viņai jābūt vairāk un plašākai. Tātad ir zināma atšķirība. Ka tiešām pastāv tāda atšķirība, ka satversmei vajaga būt ne vien likumam, bet kaut kam vairākam, tas parādās daudzos apstākļos.

Neviens, piemēram, nekurn, kad tiek izdoti jauni likumi. Katrs zina, ka katru gadu ir nepieciešama lielāka vai mazāka skaita likumu izdošana. Un taču neviens likums netiek pasludināts tāds, kurš šādā vai tādā kārtā nepārgrozītu līdz tam pastāvošo likumisko kārtību. (..) Bet, ja kāds grib pārgrozīt valsts satversmi, tad paceļas balsis, kas kliedz par briesmām visai valstij. Kā izskaidrojama tāda savāda, nevienāda izturēšanās? – Visādā ziņā šāda nevienāda izturēšanās gluži nenoliedzama, un dažās satversmēs tieši teikts: Konstitūcija nevar tikt pārgrozīta." Citur atkal noteikts, ka valsts satversme var tikt grozīta tikai tad, ja tam par labu izsakās nevis parastais balsu vairums likumdošanas sapulcē, tautas vietnieku namā, bet 2/3 balsu. Citās satversmēs atkal nosacījums tāds, ka izdarīt pārgrozījumus satversmē nau tiesības likumdošanas sapulcei pat ne kopā ar valdību, bet, ja nodomāts kāds pārgrozījums, tad priekš tā jāsasauc sevišķa jauna tautas izvēlēto sapulce, kurai vienai pienākas nolemt par vienu vai otru priekšlikumu, kā pārgrozīt valsts satversmes nosacījumus.

No visa tā redzams, ka tautas ieskata satversmi par svētāku, negrozāmāku, augstāku nekā vienkāršie likumi.

Mēs nu atgriežamies atkal pie sava jautājuma: ar ko izšķiras satversme no vienkārša likuma?

Uz to mēdz atbildēt, ka satversme nau tikai likums, kā kurš katrs cits, bet kādas zemes pamatlikums. (..)

Kāds nu jēdziens ir izteikts vārdos "pamata likums"? (..) pamata likumam vajadzētu būt 1) dziļākam likumam nekā vienkāršais likums, uz to aizrāda viņa nosaukums: pamata likums, 2) viņam jābūt par pamatu citiem likumiem jeb, citiem vārdiem: viņam kā citu likumu pirmavotam pastāvīgi vajaga darboties viņos vai ar viņu palīdzību, 3) katra parādība, kurai ir noteikts pamats, nevar būt pēc iegribas drīz vienāda, drīz otrāda, viņai jābūt taisni tādai, kāda viņa ir, – pārgrozību nepielaiž viņas pamats. Tikai parādība, kurai nau pamata, kura tātad ir padota gadījumiem, var būt drīz vienāda, drīz otrāda. Piemēram, zvaigznes kustas zināmā veidā. Šī kustība nevar būt bez pamata un noteikta virziena. Šai kustībai nu var būt kāds noteikts pamats, virziens, jeb arī tā var būt bez pamata un noteikta virziena. Ja kustība bez pamata virziena, tad viņa atkarājas no gadījuma un katru acumirkli var pārgrozīties. – Bet ja šīs kustības pamatā ir kāds spēks – dabas zinātnieki sauc to par saules pievilkšanas spēku –, tad ar to jau ir teikts, ka šī planētu kustība ir cēloniska un dibināta uz tāda pamata, kāds ir saules pievilkšanas spēks, un ka citādai būt, nekā šī kustība tagad ir, viņai nemaz nau iespējams. Tādā kārtā ar noģidumu par pamatu vai cēloni ir jau saistīta ideja par kādu vadošu nepieciešamību vai pastāvīgi darbojošos, virzinošu spēku, kurš neizbēgami, nepieciešami padara kādu parādību par to, kāda viņa ir.

Tātad, ja satversme ir kādas zemes pamata likums, tad viņai vajaga būt – še mums pirmo reizi parādās īstās atbildes atspīdums, – tad viņai vajaga būt, kā nupat izskaidrojām, virzinošam, pastāvīgi darbīgam spēkam, kurš neizbēgami padara visus citus valstī izdodamos likumus un rīkojumus par to, kas viņi ir, tā ka citādi tie nemaz nevarētu būt. Bet vai nu valstī kaut kas tamlīdzīgs ir – ar šo jautājumu mēs aizvien vairāk tuvojamies savam mērķim – vai ir valstī kāds zināms virzinošs spēks vai cēlons, kurš dara iespaidu uz visiem valstī izdodamiem likumiem tādā mērā, ka tie savā ziņā ir neizbēgamas šā spēka sekas un nevar būt nemaz citādi, nekā tie patiesībā ir?

Tiešām ir tāds cēlons vai spēks, – tas nau cits nekas kā kādā valstī faktiski pastāvošo sabiedrisko spēku savstarpēja attiecība.

Šīs reālās spēku attiecības, kuras pastāv katrā sabiedrībā, ir tas pastāvīgi darbīgais, virzinošais spēks, kurš nosaka visus likumus un visus tiesiskus iekārtojumus kādā valstī, tā ka galvenās lietās tie nevar būt citādi, nekā tie ir.

Lūkosim to pierādīt ar kādu piemēru iz dzīves. (..)

Pieņemsim tādu gadījumu, ka gribētu apmierināt muižniecību, baņķierus, lielos rūpniekus un kapitālistus, bet atņemtu mazpilsonībai un strādniekiem viņu politisko brīvību, vai tas būtu iespējams? Protams, būtu iespējams, bet tikai uz laiku. Ka tas ir iespējams, tas ir izrādījies, un vēlāk būs vēl par to runa.

Bet nu iedomāsimies, ka mazpilsoņiem un strādniekiem gribētu atņemt ne vien politisko, bet arī personisko brīvību, t.i., pasludinātu viņus par nebrīviem ļaudīm, par klausībniekiem, kā tas bija necik sen atpakaļ. Vai tas būtu iespējams? Nē, pat tad ne, ja uz to savienotos visi spēki valstī, muižniecība, galms un lielburžuāzija jeb lielpilsonība. Tādā gadījumā katrs teiktu: labāk ietu nāvē nekā tādā dzīvē! Ja lielrūpnieki arī neslēgtu savas fabrikas, tās tomēr apstātos; mazpilsoņi piebiedrotos, un viņu kopējo pretošanos nāktos grūti nomākt. Zināms, izņēmuma gadījumos arī še ir daļa no satversmes.

Tādā kārtā mēs redzējām, kas ir kādas zemes satversme: tā ir kādā zemē faktiski pastāvošo sabiedrisku spēku attiecība.

Kā nu saskan šāds uzskats ar to, ko parasti mēdz saukt par satversmi, par tiesisku valsts satversmi? Šo faktiski pastāvošo sabiedrisko spēku attiecības tiek sarakstītas papīrā, viņas tiek rakstā izteiktas, attēlotas, un tādā jaunā, rakstītā veidā satversme parādās ne vien vairs kā reāla sabiedrisku spēku attiecība kā agrāk, bet top jau par tiesību, par tiesisku iestādījumu, kuriem uzbrukt aizliedz ar soda piedraudējumiem.

Tagad top pats par sevi saprotams, kādā kārtā tiek izdarīta šo reālo sabiedrisko shēmu attiecību pārrakstīšana uz papīra, ar ko tiek reālās attiecības pārvērstas par tiesiskām. Uz papīra netop rakstīts: tādi un tādi fabrikanti, baņķieri, muižnieki, utt. ir satversmes daļas, tas tiek izteikts daudz smalkākā kārtā.

Ja, piemēram, grib iekārtot tā, ka nedaudzi lielrūpnieki un lielnaudnieki varētu lietot lielākas tiesības nekā visi pilsoņi, strādnieki un zemnieki kopā ņemti, tad baidīsies to izlaist tik atklātā, kailā valodā. Šinī nolūkā turpretī izdos likumu, kurš, kā prūšu vēlēšanas likums no 1849. gada, ievedīs treju klasu jeb šķiru vēlēšanas kārtību, pēc kuras visi vēlētāji top iedalīti trijās šķirās samērā ar maksājamo nodokļu lielumu, kas savukārt atkal atkarājas no viņu turības pakāpes. (..)

Ja grib, lai galmam būtu tikpat daudz un vēl vairāk politisku tiesību nekā visām trim vēlētāju klasēm un dzimtsmuižniekiem kopā, tad tiek Prūsijas satversmē rakstīts 47.§, kurš skan tā: "Tiesība iecelt visos amatos armijā pieder karalim," un § 108.: "Armija nezvēr uzticību satversmei." Līdz ar šo pantu tiek uzstādīta teorija, mācība, kura patiesībā viņā atrod savu pamatojumu; mācība, pēc kuras, attiecoties uz armiju, prūšu karalis ieņem gluži savādāku stāvokli, nekā attiecoties uz citām valsts iestādēm, ka priekš armijas viņš nau tikai karalis vien, bet kaut kas gluži sevišķs un noslēpumains, priekš kā jāizdomā īpašs vārds: Kriegsherr – karakungs. Ne vietnieku namam, ne tautai nau gar armiju daļas, tiem tikai jādod priekš viņas nauda. Caur to prūšu karalim ne vien tikpat daudz tiesību kā visiem zemes iedzīvotājiem kopā, bet 10 reiz vairāk; tas būtu pat tanī gadījumā, ja visu zemes iedzīvotāju būtu 10, 20 vai 50 reiz vairāk par armiju. (..) Mazākais, bet organizētais spēks, kuram šie līdzekļi nāk par labu, tādēļ var ļoti ilgu laiku valdīt pār neizmērojami lielāku spēku, kurš nau organizēts.

Mēs līdz šim esam aplūkojuši, kāda starpība starp abām satversmēm: īsto jeb reālo sabiedrības spēku attiecību un neīsto jeb rakstīto satversmi, kuru var izšķiršanas dēļ saukt par papīra loksni. Satversme vārda īstajā nozīmē, kā pats par sevi noprotams, bija katrā laikā katrai zemei, un gluži nepareizas domas, kuras plaši izplatītas, ka satversmes esot tikai jaunlaiku īpatnības; kā katram ķermenim sava satversme, stipra vai vāja konstitūcija, tā arī katrai valstij. (..) Apstākļi, kuri pamatojās uz reālu sabiedrisku spēku attiecībām, tika izlikti rakstos, tā cēlās t.s. brīvības, priekšrocības, dažādu šķiru, cunftu, pilsētu statūti utt. Visas šīs parādības, agrāki gadījumi, tiesiski paradumi, pergamenti, statūti, privilēģijas un priekšrocības, kopā saņemti, sastādīja kādas zemes satversmi, kas nebija cits nekas kā naivs izteikums šīs zemes reāliem pastāvošiem sabiedriskiem spēkiem. Tātad satversme vārda īstajā nozīmē bijusi katrai zemei katrā laikā. Priekš jaunākā laika raksturiskas turpretī – un tas ir patstāvīgi jāpatur atmiņā – ir nevis īstās satversmes, bet rakstītās satversmes, papīra loksnes.

Tiešām, jaunākos laikos visur redzami centieni pēc rakstītas valsts satversmes, kur būtu izlikti vienā dokumentā visi pārvaldības principi un iestādes. Kādēļ cēlās šādi centieni? Tas atkal svarīgs jautājums, jo vienīgi no atbildes uz to var izskaidroties, kā jāsastāda satversmes un kā jāvērtē jau izcēlušās, t.i., var iemācīties konstitucionālo mākslu un gudrību. Mēs tātad jautājam, no kurienes cēlās jaunlaiku centieni radīt valstssatversmi? No kurienes tā varēja celties? Acīm redzot, tikai no tam, ka tādā zemē sabiedrisko spēku attiecībā izcēlās kādas pārgrozības. Ja attiecības paliktu nepārgrozījušās kā agrāk, tad sabiedrībā neceltos vajadzība pēc jaunas satversmes. Kādā kārtā nu varēja celties šādas pārgrozības kādu sabiedrības reālo pastāvošo spēku attiecībās?

Iedomāsimies kādu viduslaiku valsti, maz apdzīvotu, kādas tās toreiz bija gandrīz visas, ar karali un muižniecību, kura valdīja pār zemes lielāko daļu. (..)

Satversme tādā valstī būs ar šķiru raksturu, muižniecība būs pirmā un visās vietās valdošā šķira. Bez šīs šķiras karalis nevarēs uzlikt ne mazākā nodokļa; ar muižniecību viņš satiksies kā līdzīgs ar līdzīgu. (..) Bet nu iedomāsimies, iedzīvotāju skaits aizvien aug un aug, rūpniecība un amatniecība sāk uzzelt. (..) Kapitāls un nauda sāk lasīties buržuāzijas un pilsētas ģildu rokās. (..) tirdzniecības un rūpniecības labā tie vēlas miera, kārtības un likumības ieviešanu zemē un gatavi pabalstīt karali ar naudu un ļaudīm; tā karalis caur viņu pabalstu dabū iespēju katrā laikā vajadzības gadījumā sastādīt krietnu karaspēku, kurš daudz pārāks par viņa pretinieku muižnieku spēkiem. (..)

Te redzam, kā līdz ar sabiedrisko spēku attiecību pārgrozīšanos pārgrozījās arī satversme; izcēlās absolūtā monarhija jeb patvaldība. Karalim nevajaga rakstīt jaunu satversmi, monarhija ir pārāk praktiska, lai tērētu laiku; viņas rokās atrodas faktisks, svarīgs ierocis – pastāvīgs karaspēks, kurš ir īstā sabiedrības satversme. (..)

Bet tirdzniecība un rūpniecība pa to laiku attīstās vēl vairāk, un līdz ar to vairojas arī iedzīvotāji. (..) pilsoņu sabiedrība beigās pieaug tik liela, tik milzīga, ka karalis viens nespēj pat ne ar pastāvīga karaspēka palīdzību tikt līdz šai varenai pilsoņu spēku augšanai. (..)

Pilsoņi sāka sev teikt: mēs negribam vairs būt ganāms pulks, mēs gribam paši valdīt; karalis lai pār mums valda un ved mūsu lietas, bet piemērojoties mūsu vēlējumiem. Ar vienu vārdu sakot, sabiedrisko spēku attiecības ir pārgrozījušās jeb, citādi izteikts – iestājās 18. marts 1848. gadā. (..) vecie likumi aizgāja bojā ne caur uguni, bet vētru: Das Volk steht auf, der Sturm brich los.¹ Pēc tam privātlikumi paliek spēkā tie paši, bet visi sabiedrisko tiesību likumi pārmainās vai pa ilgāku laiku tiks atjaunoti. Tā rodas vajadzība radīt jaunu rakstītu valsts satversmi, un pats karalis sasauc Berlīnē tautas sapulci, lai sastādītu šo no jauna rakstīto satversmi.

Kādā gadījumā nu rakstītā satversme ir laba un ar ilgu mūžu? Protams, tikai tanī gadījumā, kā mēs redzējām visu laiku, kad viņa sakrīt kopā ar satversmi vārda īstā ziņā, t.i.: ar patieso, reālo spēku izdalīšanos. Kur tā nau, tur ceļas ķildas, kuras nevar izlīdzināt. Ko vajadzēja darīt tādā gadījumā? Vajadzēja vispirms radīt ne rakstītu, bet īstu satversmi, t.i., vajadzēja pārgrozīt pastāvošās spēku attiecības par labu pilsoņiem. 18. marta d. rādīja, ka tautas spēks jau toreiz bija lielāks par pastāvīgu armiju, jo pēc ilgas asiņainas cīņas pēdējai vajadzēja atkāpties. (..) Lai 18. marta uzvara nepaliktu bez sekmēm priekš tautas, bija vajadzīgs izlietot šo sajūsmības acumirkli un pārgrozīt armiju tā, ka viņa nevarētu vairs noderēt par ieroci pret tautu. (..)

Sastādīt rakstītu satversmi – tā ir nieka lieta, vajadzības gadījumā to var izdarīt trijās dienās. Tai vajadzēja būt pēdējā vietā, un, tā kā viņa parādījās priekšlaikus, tad ar to nekas nebija panākts. Vajadzīgs bija toreiz tas, ka tiktu pārgrozīti zemē pastāvošie sabiedriskie spēki, vajadzīgs bija, ka iemaisītos administratīvās, pārvaldības, varas nodibināšanā, lai tā nekad vairs nevarētu sevi pretī stādīt tautas vēlējumiem; tas bija vispirms izdarāms, tad arī rakstītā satversme būtu spējusi cerēt uz ilgu mūžu. Bet, tā kā prūšu tautas vietnieku sapulce to nebija darījusi laikā, tad viņai pat neatļāva laiku priekš rakstītas satversmes izstrādāšanas; viņa gluži vienkārši tika izkliedēta, aizdzīta mājās no nepārgrozītās, nesalauztās administratīvās varas.

(..) tomēr pats karalis uz sapulces atstāto dokumentu pamata 5. decembra d. 1848. g. pasludināja konstitūciju jeb satversmi, un lielākā daļa pantu pilnīgi līdzinājās tai satversmei, kādu varēja sagaidīt no tautas vietnieku sapulces. Tātad šī satversme bija labprātīgi dota no paša karaļa, kad viņš bija uzvarējis, nebija viņam uzspiesta. Liekas, ka tāda satversme varēja cerēt uz jo ilgu mūžu. Bet nē, tas nau iedomājams. Ja dārzā ir ābele un tai piekārts uzraksts, ka tas ir vīģeskoks, vai tad ābele tiešām pārvērtīsies par vīģeskoku? Nebūt ne. Ja ap ābeli sapulcētu visu saimi vai pat visas zemes iedzīvotājus un svinīgi zvērētu, ka tas ir vīģeskoks, tad tomēr ābele paliktu, kas bijusi, un nākošu gadu nestu atkal ābolus un ne vīģes. Tāpat ir ar satversmi. Kad viņa rakstīta uz papīra, viņai nau nekāda spēka, ja vien tā nesakrīt ar patieso sabiedrisko spēku attiecību. Karalis uz papīra 5. decembra d. 1848. g. daudz pantos piekāpās, kas nesakrita ar īsto satversmi, jo īstenībā viņam palika rokā spēks. (..)

Ja vien rakstītā satversme saskan ar īsto reālo sabiedrisko spēku izdalīšanu (..) Tādu satversmi neviens neaizskars, jo viņam varētu ļauni klāties. Kur rakstītā satversme saskan ar reāliem sabiedriskiem spēkiem, tur nau domājams, ka tāda partija sevišķi sauktu pēc satversmes; tāda parādība izskaidrojama tikai ar bailēm, kas atkal liecina par to, ka viss nesaskan ar īsto spēku samēru. Kur ir tāda nesaskaņa, tur rakstītai konstitūcijai jānīkst bez žēlastības, neviens dievs, nekādas vaimanas un saucieni tur nevar palīdzēt. Viņa var tikt pārgrozīta uz labo vai kreiso pusi, bet nepārgrozīta nevar palikt. Pa labi viņa var tikt pārgrozīta, ja to uzņemas darīt karalis, lai vestu saskaņā ar sabiedrisko spēku izdalījumu, ar organizēto spēku samēru. Jeb vai atkal paceļas neorganizētais spēks un pierāda savu pārsvaru pār organizēto, tad satversme būtu pārgrozīta pa kreisi. Bet vienā un otrā gadījumā pirmā rakstītā satversme būtu beigta.

Kas pārdomā visu teikto un pūlas izvest visus iznākumus no tā, tas piesavināsies visu satversmes gudrību un viņu sastādīšanas spēju. Satversmes jautājumi savā pamatā nau nemaz tiesību, bet varas jautājumi; īstā zemes satversme pastāv tikai reālo sabiedrisko spēku savstarpējā attiecībā un samērā; rakstītās satversmes ir vērtīgas un ilgu mūžu tikai tad, kad pilnīgi saskan ar reālo sabiedrisko spēku samēru, tas ir galvenais, kas jāatceras. (..)