Šā gada 10. novembrī Ministru kabinets uzdeva Tieslietu ministrijai sagatavot normatīvo aktu projektus valsts vienotā jurista kvalifikācijas eksāmena ieviešanai. Pagājušajā "Jurista Vārda" numurā bija raksti par padomju (sociālistiskajām) tiesībām. Ar abiem iepriekš minētajiem jautājumiem saistās nesen žurnālā "Baltic Journal of Law & Politics" publicētais Arkanzasas Universitātes profesora Kristofera Kellija (Christopher R. Kelley) un Vītauta Magnusa universitātes profesores Julijas Kiršienes (Julija Kiršienė) raksts "Ētikas nozīme juridiskajā izglītībā bijušajās sociālistiskajās valstīs". Rakstā analizēta juridiskās izglītības kvalitāte un ētikas mācību kursa nozīme juridiskajā izglītībā.

Raksta autori aplūko ētikas mācību kursa nozīmi juridiskajā izglītībā, izvirzot tēzi, ka "tiesības ir tas, kāds ir jurists". Tiesību sistēmas efektivitāte ir atkarīga no tiesībnieku rīcības kvalitātes. Raksta autori secina, ka bijušajās sociālistiskajās valstīs likuma vara ir vāja, jo juristiem profesionālā ētika ir mazsvarīga. Valsts iekārta šeit ir pielāgota demokrātiskas valsts principiem, tomēr juristu izpratne par ētisku rīcību un domāšana ir mainījušās ļoti lēni un tās būtiski neatšķiras no padomju laika. Līdz ar to joprojām ir dzīvs jurists homo sovieticus, kas ir paklausīga persona ar augstāko izglītību, bet ar šauru skatījumu uz pasaules kārtību. Šāds cilvēks neuzticas valsts iestādēm un nejūtas kā daļa no valsts, tāpēc pārkāpj likumu un piesavinās valsts resursus bez bažām saņemt sociālu nosodījumu, un jūtas kā varonis, ja izvairās no atbildības. Turklāt šāds cilvēks ir pragmatisks konformists, kurš neizrāda iniciatīvu. Tas ir mentāli dezintegrēts, jo var domāt, teikt un darīt trīs dažādas un nesaistītas lietas, deklarēto un realitāti uztverot nesaistīti. Iepriekš minēto iemeslu dēļ bijušo Padomju Savienības teritorijas valstu sabiedrības neuzticas saviem juristiem un skatās uz tiem kā personām, kas var palīdzēt izvairīties no likumā noteiktajiem pienākumiem.

Padomju laika juristu attieksme un domāšana diemžēl tiek nodota arī nākamajām paaudzēm. Tāpēc raksta autori rosina veidot jaunu tiesību kultūru un izglītību balstīt uz vērtībām, palielinot ētikas mācību kursa nozīmi juridiskajā izglītībā un mainot mācību metodes.

Ētikas mācību kursam jābūt obligātam, un tā prestižam jābūt augstam. Šobrīd šādi studiju kursi tiek uztverti kā mazsvarīgāki par citiem. Turklāt ētikas apguve nedrīkst būt teorētiska un pasīva lekciju noklausīšanās. Mācību metodēm jābūt tādām, lai rosinātu jauno juristu radošumu, iniciatīvu un kritisko domāšanu. Vārds "studēt" jāaizstāj ar vārdu "domāt"! Diemžēl kādreizējās Padomju Savienības ietekmes zonas valstu augstskolu pasniedzēji velta pārāk maz laika studentiem, jo vienlaikus ir nodarbināti arī ārpus augstskolas.

Iepriekšminētā raksta autori rosina neveidot augstskolās atsevišķu ētikas kursu, bet profesionālās ētikas mācīšanu integrēt visos mācību kursos. Studentam jāspēj vērtēt jurista profesionālo ētiku, risinot juridiskus kāzusus, izspēlējot lomu spēles, piedaloties tiesu izspēlēs, juridiskās palīdzības "klīnikās" utt. Mācību procesā students nedrīkst palikt tikai "iepazīstināts" ar profesionālās ētikas normām un praksi. Studentam jādod iespēja ētikas normas piemērot un izvērtēt caur savu pieredzi. Jāliek atbildēt uz jautājumu, ko viņam personīgi nozīmē rīkoties ētiski. Šis jautājums nedrīkst būt retorisks. Topošie juristi nedrīkst būt izglītības patērētāji, tiem jākļūst par izglītības procesa dalībniekiem.

Raksta autori atsaucas uz pētījumiem, kas uzrāda, ka juristi četrreiz biežāk cieš no depresijas nekā citu profesiju pārstāvji. Mācību process ir jāveido tādā veidā, lai attīstītu studentu emocionālo un sociālo inteliģenci, kā arī parādītu ētiskas rīcības nozīmi sev un sabiedrībai. Turklāt mācību procesā nepietiekami augstas ir arī prasības pret studentu godīgumu studiju uzdevumu izpildē. Autori atsaucas uz pētījumiem, kas uzrāda, ka studenti, kas rīkojas negodīgi studiju procesā, biežāk pārkāpj likumu arī praksē.

Noslēgumā profesori secina, ka bijušo sociālistisko valstu tiesību studenti ir pārejas periodā. Viņiem māca tiesību normas un to piemērošanas metodes, tomēr nepietiekami skaidro un atspoguļo ētiskas rīcības nozīmi. Tiesību sistēma ar negodprātīgu juristu nenodrošina taisnīgumu.