Latvijas nekonsekvence noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas modeļa izvēlē

Relatīvi nesen šī raksta autors eksperta statusā piedalījās kādā starptautiskā šķīrējtiesas procesā, kas bija uzsākts pēc ārvalstu uzņēmēja sūdzības pret Latvijas Republiku jautājumā par nesamērīgiem kriminālprocesuāliem mantas arestiem un procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, kas, sūdzības iesniedzēja ieskatā, nebija atbilduši elementāriem tiesību uz taisnīgu tiesu standartiem.

Šajā tiesvedībā negaidīti aktualizējās arī jautājums par starptautiskā izpratnē identificējamu modeli jeb koncepciju, saskaņā ar kuru Latvijā vispār tiek risināti jautājumi saistībā ar noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju.

Jāatgādina, ka ārvalstu tiesību doktrīnā tiek atzīti divi noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas pamatmodeļi, un tie ir:

• conviction-based confiscation jeb tāda konfiskācija, kas ir piemērojama, ņemot vērā galīgo notiesājošo spriedumu par noziedzīgu nodarījumu;¹

• non-conviction-based confiscation jeb actio in rem, tas ir, tāda konfiskācija, kas pieļaujama, neesot galīgajam notiesājošam spriedumam par noziedzīgu nodarījumu.²

Turpinot šo abu doktrīnu praktiskā izpildījuma izpēti, raksta autors pats sev par lielu izbrīnu atklāja, ka Latvija vismaz līdz šim sevi ir pozicionējusi kā valsti, kurā piemērojams vienīgi conviction-based confiscation modeļa tāds formāts, kad mantas konfiskācijai notiesājošs spriedums nav nepieciešams vienīgi apsūdzētā nāves, slimības un bēguļošanas gadījumos.³ Vismaz tieši tāda ir bijusi Latvijas paustā pozīcija vēl 2012. gada Eiropas Komisijas veiktajā pētījumā Study for an impact assessment on a proposal for a new legal framework on the confiscation and recovery of criminal assets.⁴ Turklāt Latviju par valsti, kurā pastāv conviction-based confiscation modelis, joprojām uzskata gan ārvalstu periodikā,⁵ gan arī Eiropas institūcijās, t.sk. Eurojust.⁶

Taču, kā labi zināms kriminālprocesos praktizējošiem juristiem, patiesībā Latvijā ir kaut kas pilnīgi diametrāli pretējs – process par noziedzīgi iegūtu mantu, kas notiek Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 59. nodaļas kārtībā, raugoties no jebkura skatpunkta, nekādā gadījumā nevar tikt atzīts par atbilstošu conviction-based confiscation modelim.

Šeit tātad būtu jāsecina, ka vai nu ir noticis kāds pārpratums, vai arī patiešām mūsu pašu likumdevējs materiālā nozīmē nezina, ko dara tā labā vai kreisā roka, sniedzot informāciju dažādām starptautiskajām institūcijām. Tas ļauj vienīgi vēlreiz apšaubīt, vai reizēm attiecīgo normu izstrādes gaitā tiek ievērots citviet Latvijas tiesību sistēmā jau pietiekami atpazīstamais labas likumdošanas princips.⁷

Vairumā Eiropas Savienības valstu noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas jautājums tiek izlemts vienlaikus ar jautājumu par personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, proti, saskaņā ar minēto conviction-based confiscation modeli. Vienīgi atsevišķās valstīs, kurās vēsturiski bijušas zināmas problēmas ar organizētās noziedzības (mafijas) izdarītajiem noziegumiem vai terorisma draudiem, nolūkā efektīvi cīnīties ar minētajām parādībām, tajā skaitā, ātri mazinot ekonomiskā labuma gūšanu no tamlīdzīgas darbības, bija ieviests tā dēvētais non-conviction-based confiscation modelis, kas tiek raksturots kā process nevis pret personu, bet gan pret konkrēto īpašumu. Tomēr tā dēvētais non-conviction-based confiscation modelis tiek plaši kritizēts ārvalstu literatūrā, galvenokārt tā nepietiekamo procesuālo garantiju dēļ, kā rezultātā pastāv augsts nepamatotu mantas konfiskāciju gadījumu risks.

Runājot vēl konkrētāk, Eiropā šāds modelis oficiāli tiek atzīts vienīgi trijās valstīs – Itālijā, Īrijā un Lielbritānijā.⁸

Šādā procesā valstij ir jāpierāda, ka konkrētais īpašums ir "nozieguma produkts",⁹ proti, non-conviction-based confiscation modelī, lai konfiscētu mantu, nav nepieciešams, lai kāda persona tiktu atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un lietā būtu notiesājošs spriedums. Pēc būtības līdzīgs regulējums pastāv arī Amerikas Savienotajās Valstīs, kur ir pazīstams tā dēvētais civil forfeiture institūts. Arī tur tas tiek plaši kritizēts kā prettiesisks un antikonstitucionāls.¹⁰

Vienlaikus jādomā, ka nepastāv strīds par to, ka arī Latvijā faktiski šī procedūra notiek pēc Itālijas, Īrijas, Lielbritānijas un ASV modeļa, konfiscējot mantu bez personu notiesājoša sprieduma. Šis secinājums ļauj lūkoties likumdevēja virzienā, uzdodot jautājumu par pēdējā patieso ieceri un gribu, jo, kā jau minēts, tas vienlaicīgi ir arī jautājums par konkrētā tiesiskā regulējuma kvalitāti.

Dažādu procesa par noziedzīgi iegūtu mantu aspektu kritika gan nav nekas jauns. Piemēram, pieeja, kad "liela daļa no normām, kas iekļautas [KPL 27. nodaļā "Rīcība ar noziedzīgi iegūtu mantu"] ir uzskatāmas nevis par procesuālajām, bet materiāltiesiskajām",¹¹ jau sen ir tikusi pamatoti kritizēta zinātniskajās publikācijās, vienlaicīgi norādot arī uz trūkumiem šo normu tehniskajā izpildījumā jeb kvalitātē.¹²

Taču raksta autoram, gluži kā daudziem citiem interesentiem, protams, ir zināms, ka šobrīd Tieslietu ministrijas attiecīgā darba grupā teju slepeni¹³ notiek rosīgs darbs, lai realizētu vērienīgu šī procesa reformu, kas, protams, kārtējo reizi novedīs jau pie tik ikdienišķi pierastajiem KPL grozījumiem.