Tā bieži nav kā šajā gadumijā, kad gribēto visa laba vēlējumu vietā nākotnes prognozētāji var tikai izteikt cerību, ka nebūs vēl sliktāk. Pēdējos pāris gados gan Eiropas stabilitāte, gan pasaules drošība ir sašķobījusies neticamā ātrumā. Tomēr tieši juceklīgā laikā ļoti gribas atrast kādu stabilitātes punktu, kur meklēt drošības sajūtu. Miera avots katram ir atšķirīgs – no ģimenes vai draugiem līdz reliģiskai meditācijai, un labi, ja tādu vispār izdodas atrast.

Tieslietu sistēmā par šādu "nekustīgu pamatvērtību enkuru" vajadzētu kalpot konstitucionālajai tiesai. Tādēļ savā ziņā simboliski ir tas, ka jauno 2016. gadu "Jurista Vārds" sāk ar Satversmes tiesas priekšsēdētāja Alda Laviņa interviju: par viņa mērķiem šajā amatā, par tiesas attīstības uzdevumiem un stratēģisko misiju – būt tiesiskuma un demokrātijas, bet jo īpaši pamattiesību sardzē pat krīzes apstākļos.

Konstitucionālās tiesas mierīgos laikos stāv tālu no sabiedrības uzmanības epicentra, un "normāls" cilvēks visai maz zina par šo augstākā līmeņa konstitūcijas sargu darbību. Viss mainās, kad tiesa spriež par sabiedrībai principiāli izšķirīgiem jautājumiem vai valstiskas krīzes apstākļos – Satversmes tiesas gadījumā joprojām nepārspēts ir efekts, ko uz sabiedrību atstāja spriedums Abrenes lietā, saspringta uzmanība tika veltīta ekonomiskās krīzes laika pensiju, tiesnešu algu u.c. lietām. Diemžēl notikumi Eiropā un citur pasaulē liek domāt, ka nākotnes izaicinājumi varētu būt vēl lielāki. Piemēram, nepieciešamība vērtēt tiesiskā un demokrātiskā valstī pieļaujamos pamattiesību ierobežojumus valsts iekšēja un ārēja apdraudējuma situācijā (decembrī šim jautājumam bija veltīta Satversmes tiesas konference).

Par konstitūciju un konstitucionālo tiesu nozīmes mērogu liecina vairāki pēdējā laika notikumi tuvākās un tālākās kaimiņvalstīs. Jaunākais piemērs ir krīze, kas raisās Polijā, kur pēc vēlēšanām pie varas nākušais nacionāli konservatīvais politiskais spēks ne vien revidē Polijas konstitucionālās tiesas sastāvu, neievērojot pašas tiesas viedokli, bet arī groza konstitucionālās tiesas procesu, nosakot, teiksim, ka sprieduma pieņemšanai vienkārša vairākuma vietā turpmāk būs vajadzīgas divas trešdaļas tiesnešu balsu. Par Ukrainas un Krievijas konstitucionālo tiesu diskutablajiem lēmumiem dažādos politisko griežu periodos jau esam rakstījuši iepriekš.

Trāpīgs visādā ziņā ir Lietuvas Konstitucionālās tiesas bijušās tiesneses Tomas Birmontienes secinājums 2015. gada intervijā "Jurista Vārdam": "jurists var izpostīt kāda cilvēka dzīvi, tomēr konstitucionālo tiesību speciālisti spēj sagraut valstiskumu".

Izejot no šīs aksiomas, vēlēsimies pretējo: lai 2016. gadā konstitucionālās tiesas pievienotu savu būtisko artavu krīžu un nestabilitātes mazināšanai pasaulē un tiesiskuma vairošanā!