Satversmes tiesa (ST) ar neregulētu procesuālu jautājumu saskārās jau pašā darbības sākumā – tika pieteikts noraidījums trim tiesnešiem. ST lūgumu noraidīja, jo “uz šo brīdi nav neviena likumdošanas akta, kas paredzētu šādas iespējas izteikt noraidījumu” ST tiesnešiem un viņiem Satversmē izteikta paaugstināta uzticība. ST apsvēra arī tiesnešu iespējamo objektivitāti. Kopumā lēmums bija: gan likums “Par tiesu varu”, gan Satversme pasaka, ka tiesneši ir pakļauti tikai un vienīgi likumam un līdz ar to arī ST uzskata, ka mēs esam pakļauti tikai likumam un arī atbilstoši likumam mums ir jāstrādā (ST sēdes stenogramma, lieta nr.04-01(97), 28.04.1997.). Toreiz likumdevēja reakcija bija ātra. Ar 11.09.1997. likumu Satversmes tiesas likums tika papildināts ar 25.p. 5.d.: “Satversmes tiesas tiesnešiem nevar pieteikt noraidījumu.”
Rakstā norādīts, ka “atbilstoši Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmās daļas trešajam teikumam neregulētie procesuālie jautājumi izlemjami, sanākot kopā visiem Satversmes tiesas tiesnešiem, kuru pilnvaras nav apturētas normatīvos aktos noteiktajā kārtībā.” Tomēr Satversmes tiesas likuma 26.p. 1.d. 3.teik. ir tikai frāze “izlemj Satversmes tiesa”. Prasība par izlemšanu pilnā ST sastāvā ar absolūto balstu vairākumu ir noteikusi ST pašas izdotajā reglamentā, gluži tāpat kā visu pārējo neregulētu procesuālo jautājumu izlemšanas kārtību.Par Satversmes tiesas likuma 26.p. 1.d. 3.teik. ietverto normu rakstā teikts: “Tās mērķis, kā tas tiks pamatots šā raksta turpinājumā, ir bijis ierobežot likumdevēja Satversmes 64. pantā noteiktās likumdošanas tiesības un noteikt, ka Satversmes tiesa pēc būtības turpmāk pati izraugās lietu izskatīšanai nepieciešamo procesuālo regulējumu, kas nepieciešams efektīvākai lietu izskatīšanai un līdz ar to pieteikuma iesniedzēju tiesību aizsardzībai.” No kurienes šāds mērķis? It īpaši, ja rakstā iepriekš apgalvots, ka vienīgais, ko nepārprotami var izsecināt no Satversmes tiesas likuma grozījumu sagatavošanas dokumentiem, ir tas, ka neregulēto procesuālo jautājumu ieviešana ir bijusi saistīta arī ar atsevišķa Satversmes tiesas procesa likuma neizstrādi. Vai tas ir pieņēmums, kas izriet no pašreizējā regulējuma un visai pamatotiem secinājumiem par to, kā būtu vajadzējis būt? Vai tas, ka ST pati ir izveidojusi “iekšēju” procedūru un tā līdzinās ārējo normatīvo aktu jaunrades procesam, ir pamats uzskatīt, ka likumdevēja mērķis ir bijis ierobežot Satversmes 64.p. noteiktās likumdošanas tiesības?