1. No landesvēra līdz lielajai aizbraukšanai

Lai pētītu vācbaltu ieguldījumu Latvijas juridiskajā kultūrā, labāk izprastu vācbaltiešu juristu darbību, uzskatus un likteņus, vispirms vismaz virspusēji jāapzinās vācbaltiešu un Latvijas valsts attiecību dinamika.

Neskatoties uz Krievijas impērijas 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā īstenotajiem valsts pārvaldes un tieslietu sistēmas unifikācijas un rusifikācijas pasākumiem, līdz Pirmajam pasaules karam vācbaltieši Krievijas impērijas Baltijas provincēs tomēr spēja saglabāt samērā priviliģētu stāvokli. Situācija principiāli mainījās līdz ar Pirmo pasaules karu, kurā Krievija un vācbaltiešu priekšteču dzimtene – Vācijas impērija – atradās pretējās frontes pusēs, un šī iemesla dēļ ar kara propagandas palīdzību ne vien oficiālā līmenī tika apšaubīta vācbaltiešu lojalitāte Krievijas impērijai, bet arī tika apzināti kurināta spriedze un aizdomīgums gadsimtiem pretrunīgajās vācbaltu un latviešu attiecībās. Vācijas karaspēkam 1915. gadā sekmīgi iebrūkot Kurzemē (un atsevišķiem vācbaltiešiem neslēpjot simpātijas pret ienācējiem vai pat pārejot pretējā frontes pusē), latviešu bailes zaudēt dzimto zemi sen ienīstajiem "vācu baroniem" un "prūšu junkuriem" manifestējās latviešu strēlnieku nacionālo armijas vienību entuziasma pilnajā dibināšanā, kas aizsākās 1915. gadā, kad to pieļāva Krievijas armijas vadība, apzinoties savu nespēju aizstāvēt impērijas rietumu daļu. Tieši latviešu strēlnieku pulkos ātri attīstījās nacionālā pašapziņa un Latvijas neatkarības ideja, turklāt tieši Pirmais pasaules karš sagrāva lielās Eiropas impērijas un ļāva uz to drupām veidoties jaunām nacionālām valstīm, tai skaitā Lietuvai, Igaunijai un Latvijai, kuras dibināšana tika pasludināta 1918. gada 18. novembrī Rīgā.

Tomēr tūlīt pat pēc Latvijas Republikas nodibināšanas jaunā valsts saskārās ar militāriem draudiem, turklāt vienlaikus no vairākām pusēm. Bīstamākais uzbrukums jau 1918. gada nogalē nāca no austrumiem – no turienes Pētera Stučkas vadībā tuvojās sarkanā armija, ko galvenokārt veidoja Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā rūdītas un labi organizētas latviešu sarkano strēlnieku vienības (jau iepriekšminētie latviešu strēlnieki, kuru vidū bija ar panākumiem darbojušies komunistu aģitatori). Turklāt Latvijas iedzīvotāji, kara nogurdināti un dezorientēti, sociālisma idejas un sarkanās armijas iebrukumu sākotnēji uztvēra ar zināmu entuziasmu un būtisku pretestību šiem iebrucējiem neizrādīja (pēc tam sajūsmu ātri nomainīja Stučkas režīma īstenotā sarkanā terora izraisītās šausmas). Jaundibinātās Latvijas Republikas Pagaidu valdības rīcībā šajā brīdī faktiski nebija nekādu militāru spēku, savukārt Latvijas teritorijā palikusī novājinātā un demoralizētā Vācijas armija sarkanarmiešu priekšā strauji atkāpās.

Šādos apstākļos, apzinoties sava stāvokļa pilnīgo bezcerību boļševiku uzvaras gadījumā, vācbaltieši 1918. gada nogalē sāka veidot pašaizsardzības spēkus – Baltijas landesvēru (Baltische Landeswehr – baltiešu zemessardze – vācu val.). Tajā brīvprātīgi iestājās liels skaits attiecīgā vecuma vācbaltiešu (kā arī neliels skaits latviešu un krievu), un tieši šīs militārās vienības apturēja sarkano strēlnieku iebrukumu, kad tas jau bija nonācis līdz pat Rietumkurzemei, līdz kamēr pakāpeniski izveidojās Latvijas armijas daļas, kas spēja piedalīties un pārņemt iniciatīvu brīvības cīņās jeb Neatkarības karā (vēlāk landesvēra vienības kā vācu zemessardze iekļāvās Latvijas armijas sastāvā). Tieši landesvērs 1919. gada 22. maijā atbrīvoja Rīgu no sarkanā terora režīma, turklāt tā karavīri Latvijas armijas sastāvā vēlāk turpināja cīņas, līdz padzina sarkanarmiešus arī no Latgales. (Vienlaikus, protams, nevar arī noliegt landesvēra domstarpības ar Latvijas Pagaidu valdību, nežēlīgo izrēķināšanos ar sarkanarmiešiem Rīgā, kā arī vēlākos landesvēra un Latvijas un Igaunijas armijas militāros konfliktus.) Tādējādi var droši teikt, ka, vācbaltiešu pašaizsardzības mērķiem sakrītot ar jaundibinātās Latvijas valsts aizstāvju centieniem, šie cilvēki ar ieročiem rokā bija nosargājuši jaundibināto valsti.

Pētot vācbaltu juristu biogrāfijas, jākonstatē, ka landesvērā brīvprātīgi bija iestājušies un cīnījušies lielākā daļa attiecīgā vecuma vācbaltu juristu, kas vēlāk iekļāvās Latvijas Republikas juridiskajā vidē, tai skaitā:² advokāts Zigfrīds Bergmans,³