Pagājušonedēļ tiesībsargs Juris Jansons publiskoja gan pētījumu "Latvijas valsts garantētā medicīniskās palīdzības minimuma atbilstība cilvēktiesību standartam", gan savu atzinumu kādā pārbaudes lietā par vienlīdzības principa īstenošanu ārstniecības personu atlīdzības noteikšanā. Abi šie materiāli pilnā versijā pieejami tiesībsarga interneta mājaslapā,1 taču ieskatam, iezīmējot galvenos konstatētos problemātiskos aspektus, publicējam minētā pētījuma secinājumus un rekomendācijas. Jāpiebilst, ka pētījuma fokuss vērsts uz diviem aspektiem, izvērtējot, pirmkārt, Satversmes garantētā veselības aprūpes minimuma atbilstību cilvēktiesību standartam, otrkārt, būtiskākās nepilnības veselības aprūpē.
1. Latvijas Republikas Satversme tiesības uz veselību regulē īsi un kodolīgi – 111. pantā teikts, ka "valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu". Piepildīt jēdzienu "medicīniskās palīdzības minimums" ar konkrētu saturu ir likumdevēja un izpildvaras uzdevums.
2. Neapšaubot sociālo tiesību realizācijas ciešo saistību ar katras valsts finansiālajām iespējām, vērā ņemama ir Satversmes tiesas atziņa: "Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.