Viena viedokļa piekritēji atzīst, ka gan pēc juridiskas, gan fiziskas personas maksātnespējas procesa pabeigšanas (juridiskas personas gadījumā, to izslēdzot no komercreģistra; fiziskas personas gadījumā, dzēšot neizpildītās saistības pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas) galvojums par maksātnespējīgā galvenā parādnieka saistībām kļūst par patstāvīgu saistību.

Otra viedokļa piekritēji uzskata, ka galvojums kļūst par patstāvīgu saistību tikai pēc juridiskas personas (galvenā parādnieka) maksātnespējas procesa pabeigšanas. Fiziskas personas (galvenā parādnieka) saistību dzēšanas procedūras pabeigšana un attiecīga neizpildīto saistību dzēšana, šā viedokļa piekritēju ieskatā, izbeidz arī galvojumus, kas doti par maksātnespējīgā parādnieka saistībām.

Autors ir pirmā viedokļa piekritējs un rakstā pamato savu nostāju, īpašu uzmanību pievēršot tiesību normu teleoloģiskajam un vēsturiskajam aspektam.

Galvojuma mērķis

Galvojums ir līgumiska saistība, kuras ietvaros viena persona (galvinieks) nodrošina citai personai (kreditoram) tās parādnieka saistības, uzņemoties šīs saistības uz sevi. Kaut gan galvojuma saistības tiek uzņemtas kopīgi ar parādnieku, tās tomēr ir tikai papildu saistības galvenajai saistībai.²

Galvojums (tāpat kā ķīla) kā saistību nodrošinājums dod prasījuma nodrošinājumu un nostiprināšanu neatkarīgi no saistītās personas gribas – gadījumā, ja persona saistību nepilda, kreditoram ir tiesības saņemt prasības apmierinājumu no citām personām – kreditoram ir tiesības prasīt saistību izpildīšanu bez parādnieka arī no galviniekiem.³

Galvojuma mērķis ir nodrošināt saistību pret parādnieka nespēju (tajā skaitā maksātnespējas dēļ) vai nevēlēšanos pildīt saistības.

Civillikuma noteikumi par galvojumu ir efektīvi sekmīgai parādu piedziņai. It sevišķi tas attiecas uz ekspromisorisko galvojumu un Civillikuma 1703. pantā noteiktajiem izņēmumiem, kad kreditors var prasīt saistību izpildi no galvinieka, neprasot to vispirms no galvenā parādnieka. Viens no tiem ir, ja pierādīta galvenā parādnieka faktiskā maksātnespēja vai par viņa mantu jau atklāts konkurss. Termini "faktiskā maksātnespēja" un "atklāts konkurss" ir pārņemti no Vietējo civillikumu kopojuma un neatbilst mūsdienu normatīvajos aktos lietotajai terminoloģijai,⁴ taču šiem nosacījumiem mūsdienās atbilst parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšana, kas kreditoram dod tiesības prasīt saistību izpildi uzreiz no galvinieka.⁵

No minētā izriet, ka galvojuma mērķis, cita starpā, ir nodrošināties pret parādnieka maksātnespēju, ja parādnieks kļūst maksātnespējīgs un tādēļ nespēj izpildīt savu saistību, piemēram, segt kredītu.

Uz mērķi kā būtiskāko galvojuma spēkā esamības nosacījumu ir norādījis Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments savā 2011. gada 27. aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC-86/2011: "Galvojuma akcesoritātes princips nav absolūts, un tādos gadījumos, kad galvojuma kā papildu saistības daba nonāk pretrunā ar galvojuma mērķi, ir pieļaujami izņēmumi no tā.

Galvojot par parādnieka saistībām, galvinieks uzņemas risku atbildēt kreditoram par parādnieka saistībām arī tad, ja pēdējais nonāktu finansiālās grūtībās. Līdz ar to galvinieka atbildības pienākums kreditoram par tāda parādnieka, kurš nonācis maksātnespējas situācijā, saistībām tieši atbilst galvojuma mērķim. Turpretim galvinieka atsvabināšana no pienākuma atbildēt kreditoram par galvenā parādnieka saistībām tikai tā iemesla dēļ, ka parādnieka sliktais finansiālais stāvoklis to novedis līdz maksātnespējai, ir pretrunā ar galvojuma mērķi.

Minētais ir pamats tam, lai galvojuma mērķim piešķirtu prioritāti pār galvojuma akcesoritāti, kā rezultātā gadījumā, kad galvenais parādnieks – komercsabiedrība izbeidzas (tā tiek izslēgta no komercreģistra, izbeidzot maksātnespējas procesu), galvojums no papildu saistības pārtop par patstāvīgu saistību, vienlaikus arī kreditora prasījums pret galvinieku no galvenajam prasījumam piederīga prasījuma kļūst par patstāvīgu."⁶

Civillietu departamenta spriedums tika pieņemts lietā, kurā galvenais parādnieks bija juridiska persona. Tas ļāva uzsākt spekulācijas par to, vai sprieduma tēzes ir attiecināmas arī uz gadījumiem, kad galvenais parādnieks ir fiziska persona un tam maksātnespējas procesa ietvaros ir pabeigta saistību dzēšanas procedūra ar secīgu nenokārtoto saistību dzēšanu.

Pretēji viedokļi

Kā jau minēts, pastāv divi pretēji viedokļi par to, vai pēc fiziskas personas saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas (maksātnespējas procesa ietvaros) ir dzēšami galvojumi, kas sniegti par šīs personas saistībām.

Autora ieskatā, prioritārs ir galvojuma mērķis, un, tā kā galvojuma institūts neparedz dažādus noteikumus attiecībā uz to, vai galvojums ir dots par fiziskas vai juridiskas personas saistībām, tad neatkarīgi no tā, vai galvenais parādnieks ir fiziska persona vai juridiska, ir piemērojami vienādi noteikumi.⁷

Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas vadītājs Gaidis Bērziņš ir vienīgais juridiskās literatūras autors, kas konsekventi paudis nostāju, ka juridiskas personas un fiziskas personas galviniekiem būtu piemērojami dažādi risinājumi. Minētais Senāta spriedums esot pareizs attiecībā uz juridisko personu (galveno parādnieku) galviniekiem. Fizisko personu (galveno parādnieku) galviniekiem būtu piemērojama pretēja kārtība, proti, tie būtu atbrīvojami no galvojuma saistībām līdz ar galvenā parādnieka saistību dzēšanu. Šādu nostāju deputāts ir paudis Maksātnespējas likuma grozījumu darba grupas sēdēs, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdēs, Saeimas debatēs,⁸ kā arī "Jurista Vārdā".⁹

Galvenie argumenti šai nostājai ir šādi Civillikuma panti: "1710.