Ieguldījuma (angļu val. – investment) esamības konstatēšana konkrētā strīda ietvaros ir būtisks sākumpunkts, atbildot uz jautājumu – vai ārvalstnieka tiesības ir aizsargājamas starptautisko ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības tiesību ietvaros?¹ Šis jautājums ir ratione materia elements, nosakot, vai attiecīgais ārvalstu ieguldītāja un uzņemošās valsts strīds ir pakļauts starptautiskas ieguldījumu strīdu izšķiršanas institūcijas kompetencei, t.i., ja nepastāv ieguldījums, tad arī attiecīgā šķīrējtiesa nav kompetenta skatīt strīdu starptautisko ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības tiesību izpratnē.²

Attīstoties starptautisko ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības tiesību nozarei, ir nostiprinājusies atziņa, ka ārvalstu ieguldītāja īpašuma aizsardzība aptver ne tikai tā fiziski taustāmu, t.i., ķermenisku, lietu aizsardzību, bet arī tiesību un citu bezķermenisku lietu aizsardzību.³ Tādējādi šī jēdziena "ieguldījums" apjoms ir pietiekami plašs un neaprobežojas ar konkrēta nekustamā īpašuma iegādi uzņemošajā valstī vai, piemēram, ar rūpnīcas būvniecību. Mūsdienās jēdziens "ieguldījums" aptver arī intelektuālā īpašuma tiesības, biznesa metodes, zinātību (angļu val. – know-how).

Bleka juridiskajā vārdnīcā (Black"s Law Dictionary) jēdziens "ieguldījums" ir skaidrots kā līdzekļu pārvedums, iegūstot īpašumu vai aktīvus, lai tādējādi gūtu peļņu/peļņas gūšanas nolūkā.⁴ Vienlaikus jānorāda, ka šim jēdzienam piemīt duāla daba – tam ir ekonomiska un juridiska nozīme, kas, ievērojot turpmāk aplūkotos prakses piemērus, ir daļēji pārklājusies.

Ekonomikas zinātņu nozarē tiek pieņemts, ka tiešais ieguldījums sevī ietver: 1) līdzekļu pārvedumu; 2) ilgtermiņa projektu; 3) mērķi saņemt regulāru peļņu; 4) personas, kas iegulda attiecīgos līdzekļus vismaz daļā dalību projekta vadīšanā; 5) biznesa risku.⁵ Šī jēdziena izpratne mūsdienās ir ieguvusi juridisku raksturu, attiecīgi aizstājot "īpašums, tiesības un procenti" kā iepriekš izmantoto ārvalstnieka ieguldījuma aprakstošo elementu kopumu.⁶ Šādas vispārīgas atziņas veido noteiktu šī jēdziena izpratni praksē un tiesību zinātnē, bet, kā turpmāk norādīts, nav uzskatāmas par viennozīmīgām un bieži vien rada problēmas.

Šī raksta mērķis ir analizēt ieguldījuma jēdziena apjomu un problēmas, kas atspoguļojas ICSID praksē.

ICSID ir starptautiska organizācija, kas ir izveidota uz starptautiska līguma bāzes jeb pamatojoties uz 1965. gada konvenciju par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (Convention on the Settlement of Investment Disputes between States and Nationals of other States, turpmāk – ICSID konvencija),⁷ kas ir cieši piesaistīta Starptautiskajai rekonstrukcijas un attīstības bankai (International Bank for Reconstruction and Development, turpmāk – IBRD)⁸ un tai piemīt starptautiskā tiesībsubjektība (ICSID konvencijas 18. pants).⁹ ICSID izveides mērķis ir veicināt strīdu izšķiršanu starp valsti un privāto ārvalstu ieguldītāju un veicināt valstu ekonomisko attīstību. Jāpiezīmē, ka ICSID nav starptautiska tiesa vai tribunāls, bet gan institucionālo vadlīniju nodrošinātājs, kas rūpējas par šķīrējtiesas procesu taisnīgu norisi. Patiesā strīdu izšķiršana pārsvarā norit šķīrējtiesas procesa ietvaros, kas tiek izveidota ad hoc katram strīdam.¹⁰ Kā norādīts praksē, starptautiskais šķīrējtiesas process ir svarīgs, ja ne pats svarīgākais elements ārvalstu ieguldītāja tiesību aizsardzībā.¹¹

ICSID konvencijas 25. panta pirmā daļa

ICSID konvencijas 25. panta pirmā daļa paredz ICSID jurisdikciju lietās, kas tieši izriet no ieguldījumu strīdiem starp līgumslēdzēju valsti un citas līgumslēdzējas valsts pilsoni, ja puses ir rakstveidā piekritušas izšķirt strīdu ICSID.¹² No iepriekš minētā izriet, ka pamatā šī tiesību norma izvirza četrus kritērijus, lai noteiktu, vai strīds ir pakļauts ICSID: 1) tas ir juridisks strīds; 2) izriet no ieguldījuma; 3) pastāv starp konvencijas līgumslēdzējas pusi un citas līgumslēdzējas puses pilsoni; un 4) strīda dalībnieki rakstveidā ir piekrituši strīda izšķiršanai ICSID.