Valsts sekretāru sanāksmes 2014. gada 23. oktobra sēdē tika izsludināts koncepcijas projekts "Koncepcija par zemes dzīļu izmantošanas tiesiskā regulējuma pilnveidošanu potenciālo investīciju piesaistei" (turpmāk – Koncepcija).¹ 2015. gada 16. novembrī Koncepcija skatīta Ministru kabineta komitejā, un pirms tās atbildīgā ministrija (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk – VARAM)) norādījusi, ka tā rosinās atbalstīt risinājumu, kas paredz esošā tiesiskā regulējuma pilnveidošanu.² Turklāt arī Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 7. punktā noteikts: "Izstrādāsim jaunu regulējumu zemes dzīļu izmantošanai kā perspektīvas tautsaimniecības nozares attīstībai, motivējot arī privātā kapitāla ilgtspējīgāku iesaisti."

Viens no pamatjautājumiem, ko identificējuši Koncepcijas autori, ir jautājums par zemes dzīļu, derīgo izrakteņu un zemes dzīļu nogabalu ar derīgām īpašībām piederību. Jāsecina, ka vismaz divi no Koncepcijā piedāvātajiem rīcības modeļiem paredz radikālu risinājumu – atteikties no īpašuma fiziskās vienotības principa zemes dzīļu tiesiskajā regulējumā. Tādēļ nepieciešams juridisks izvērtējums Koncepcijas piedāvājumam un plašas diskusijas par piemērotākā rīcības modeļa izvēli, pirms Koncepcija pārtapusi piemērojamos likumos. Šī raksta mērķis ir sniegt izvērtējumu gan pašreiz spēkā esošajam zemes dzīļu izmantošanas normatīvajam regulējumam, gan arī Koncepcijā piedāvātajiem tālākās rīcības modeļiem.

Latvijas teritorijā kalnrūpniecība un derīgo izrakteņu ieguve līdz šim bijusi maz attīstīta, tāpēc ir visai skaidrs, ka Civillikuma regulējums par zemes dzīļu izmantošanu laika gaitā nav pielāgojies mūsdienu tendencēm. Ir atzīstams, ka likums "Par zemes dzīlēm" (turpmāk – Likums) salīdzinājumā ar citu valstu līdzīga satura normatīvajiem aktiem ir vispārīgs un nesniedz precīzu priekšstatu par zemes dzīļu apgūšanas procesu. Šāds tiesiskais regulējums potenciāliem investoriem ar pieredzi un zināšanām derīgo izrakteņu izpētē un ieguvē nav saprotams un tādēļ liedz pieņemt investīciju lēmumus. Tā, piemēram, naftas ieguves izpētes urbumu organizēšanas process Latvijas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā liecināja, ka nesakārtota normatīvo aktu bāze, kas netiek regulāri aktualizēta, ņemot vērā jaunākās industrijas tendences, būtiski aizkavē investīciju lēmumu pieņemšanu un sarežģī investoru darbu. Investoriem ir sarežģīti darboties tāda tiesiskā regulējuma ietvaros, kas būtiski atšķiras no industrijas vispārpieņemtās prakses citviet pasaulē.